Kruīzā – arī uz Rīgu 2
Līdz 30. gadu sākumam par tūrismu Latvijā rūpējās daudzas sabiedriskās organizācijas, starp kurām ar aktivitāti izcēlās 1929. gada 24. aprīlī dibinātā Latvijas Centrālā tūristu biedrība, bet vissenākā bija jau 1919. gadā izveidotā Rīgas jaunatnes tūristu biedrība. 1931. gadā tūrisma lietas nodeva Iekšlietu ministrijas Bēgļu un emigrantu nodaļas ziņā, pārdēvējot to par Emigrācijas un tūrisma nodaļu. 1937. gadā tās pārņēma Alfrēda Bērziņa vadītā Sabiedrisko lietu ministrija. Tomēr Latvijā tā arī netika izveidota daudzu nozares pārstāvju iecerētā Nacionālā Tūrisma padome, kas par tūrisma attīstību un veicināšanu rūpētos valstiskas stratēģijas līmenī. Lai gan pastāvēja Tūrisma veicināšanas fonds, kurā ieplūda pa diviem latiem no katras ārzemju pases, no valsts budžeta atvēlētās summas tūrismam bija niecīgas. 1931. gadā tie bija 20 tūkstoši latu (Francijā “Office National du Tourisme” budžets bija 1,5 miljoni latu). Jāņem vērā, ka nauda bija vajadzīga ne vien tūrisma propagandai, bet arī infrastruktūras ierīkošanai, piemēram, pilsdrupu savešanai kārtībā utt.
Tomēr Latvija bija aktīva biedre vairākās starptautiskās tūrisma organizācijās – piemēram, Starptautiskajā Tūrisma propagandas kongresā u. c. 1930. gada vasarā Latvija piedalījās Vispasaules kūrortu izstādē Londonā, reprezentējoties ar skaistiem fotoattēliem, nacionālajiem kostīmiem un rotaslietām no Latvijas Sieviešu Nacionālās līgas darbnīcām.
Latvijas jaukumu reklamēšanai bija arī savi panākumi. 1931. gadā Latvijā iebrauca 85 800 ārzemnieku. Salīdzinājumam Polijā – 80 000, Lietuvā – 40 000, Somijā – 35 000, Norvēģijā – 72 000, Zviedrijā – 90 000, Dānijā – 104 000. Vēl 20. gadu vidū bija novērojams, ka tikai nelielas ceļotāju grupas caurbraucot iegriezās uz dienu Rīgā, lai vakarā turpinātu ceļu tālāk, bet 1930. gadā Latviju sāka apmeklēt arī tūristu tvaikoņi un viena otra kuģu kompānija bija iekļāvusi Rīgu tūristu izpriecas ceļojumu maršrutos pa Skandināviju un Baltijas valstīm. 1930. gada jūlijā Rīgu apmeklēja 7000 reģistra tonnu tvaikonis “Polonia”, bet jau 5. augustā, orķestrim spēlējot, Daugavas labajā krastā iepretim pilij piestāja luksusa tvaikonis “Mexique” ar 15 000 reģistra tonnām. Latvijā šajā laikā jau bija sākuši centralizēti sagatavot gidus, prasot viņiem valodu prasmes un zināšanas Rīgas vēsturē, un viņiem tas bijis pirmais pārbaudījums. Kā 1930. gada 1. septembrī ziņoja izdevums “Latvijas Tūrists”, ārzemnieki sajūsminājušies par Melngalvju nama augšējām zālēm un vīlušies, kad apakšējo zāli ar vērtīgo sudraba trauku kolekciju viņiem nemaz nerādīja. Tāpat “lielu izbrīnu” sacēlis slavenais Pētera baznīcas tornis, kurā viņi par katru cenu gribējuši uzkāpt, bet, tā kā atļauja nebijusi iepriekš izņemta, palikuši visai neapmierināti.
