Uz Berlīni un atpakaļ – par 40 latiem 2
Visiem spēkiem cenšoties ierobežot nacionālās valūtas aizplūšanu un, gluži pretēji, veicināt ārzemju tūristu viesošanos savā zemē, gan tūlīt pēc Pirmā pasaules kara, gan īpaši krīzes gados valstis izmantoja jebkādus līdzekļus. Viena iespēja bija visiem spēkiem propagandēt pašu zemes apceļošanu – pat ar tik skarbiem lozungiem kā “Kas ceļo uz ārzemēm, ir savas tēvijas nodevējs”. Starp paņēmieniem bija arī dempinga cenas, piemēram, 1934. gada Vasarsvētku brīvlaikā Vācija deva atlaides atsevišķiem ārvalstu ceļotājiem, un ceļojums ar vilcienu no Rīgas uz Berlīni un atpakaļ maksāja tikai 40 latu. Latvijas dzelzceļš ceļotāju grupām piedāvāja atlaides no 25%, savukārt Vācijā tās sasniedza pat 75%. Igaunijas kūrortos bija tik lēta dzīve, ka, neraugoties uz tālo ceļu, varēja vēl ietaupīt. Protams, valstis varēja ierobežot savu pilsoņu ceļojumus uz ārzemēm ar augstām ārzemju pasu cenām un valūtas izvešanas ierobežojumiem. 1934. gadā Austrija (šajā valstī viesmīlības nozare pēc Pirmā pasaules kara bija strauji attīstījusies), piemēram, vienojās ar Poliju, ka par katriem trim bekoniem, ko Austrija saņem no Polijas, pēdējā dos vienam savam pilsonim ārzemju pasi ceļojumam uz Austriju par pazeminātu tarifu. Uz Poliju bija pamats apvainoties latviešiem, jo ārzemju pase ceļojumam no Polijas uz Latviju maksāja 200 latu, bet mūsu pilsonim uz Poliju – tikai 28 latus. Valstis mēdza vienoties par sadarbību tūrismā – kā Latvija un Igaunija par ceļotāju brīvu satiksmi pāri robežai. Tāpat tūrisma politikā bija pazīstamas diferenciālmuitas – piemēram, Latvija ceļojumiem uz Baltijas valstīm bezmaksas kolektīvās pases izsniedza labprātāk nekā braucieniem uz Vakareiropu. Austrija bija atcēlusi vīzas ceļojumiem uz 25 valstīm. Ceļošanai starp Latviju, Lietuvu un Igauniju 1932. gadā nebija vajadzīgas ārzemju pases, bet braucieniem uz desmit valstīm – to vidū uz Vāciju, Austriju, Čehoslovākiju, Somiju – bija atceltas ieceļošanas vīzas.
1933. gadā ārzemju viesi Latvijā bija iztērējuši 35 miljonus latu, bet paši Latvijas iedzīvotāji uz ārzemēm bija izveduši 28 miljonus latu. Tūrisma bilance it kā bija pozitīva, tomēr skaitļi rādīja arī, ka krīzes apstākļos ārvalstnieku ceļojumi uz Latviju bija palielinājušies tikai par 2%, toties krietni vairāk – gandrīz par 12% – bija augusi turīgāko pašu zemes iedzīvotāju tieksme ceļot uz ārzemēm. Oficiālā, Iekšlietu ministrijas īstenotā tūrisma politika 30. gadu sākumā gan paredzēja, ka “nedrīkst radīt ierobežojumus vai aizliegumus nacionālo pilsoņu izbraukumiem uz ārzemēm. Veselīgai politikai jāiziet uz to, lai, pieaugot izbraukumu procentam, dubultā apmērā pieaugtu Latviju apmeklējušo ārzemnieku procents”. Netika arī slēpts, ka aktīvajai nacionālā tūrisma propagandai “Pazīsti skaisto Latviju” līdzās ideoloģiskiem un audzinošiem mērķiem ir virsuzdevums paralizēt to propagandu, ko ārzemju peldvietas un kūrorti veic Latvijā.
