Liāna Langa: “Kleever” un “brokaste” 40
Nagu akadēmijas, daiļuma institūti, kafejnīcas, kuras sevi dēvē par vēstniecībām… Reklāmas mērķis ir pievērst uzmanību produktam un iedarboties uz cilvēka apziņu, tādēļ tā izmanto valodu savām vajadzībām, bieži vien to degradējot.
Pēc šķietami nevainīgas vārdu piesmiešanas īstās akadēmijas turpina pastāvēt, bet tepat blakus kāds “akadēmiski” nodarbojas ar nagu vīlēšanu un kroga “vēstnieki” jums pasniedz kapučīno. Tomēr vārdu nozīmi un jēgu jau ir skārusi merkantilu vajadzību izraisītā erozija, savukārt patērētājs, iespējams, ir gandarīts par viņam iemānīto ilūziju, ka saņem dienišķo vajadzību aprūpi “institucionālā” un pat “diplomātiskā” līmenī. Cena par to, ka viena sabiedrības daļa izvēlas neiespringt intelektuālā refleksijā un valodā, mēdz būt augsta – tās rezultāts ir miglaina domāšana, nespēja vārdos formulēt savu pieredzi, saraustīta, neskaidra runa, kuriozi avīžu un portālu virsrakstos un rakstos, kropli jaunvārdi nevalodā, dezorientācija dzimtās valodas laukos, līdz ar to – realitātē.
Pretstāvi valodas degradācijai īsteno kvalitatīva rakstniecība, kas nodarbojas ar domāšanas, iztēles, empātijas un emocionālās inteliģences spēju attīstību un vārdu pamatnozīmju, ortogrāfijas un interpunkcijas saglabāšanu. Piemēram, profesionālā literatūrā jūs neatradīsit angļu valodas iespaidā (debate) latvju radīto jaunvārdu “debate” kā vienskaitlinieku (ja nu vienīgi mazizglītota grāmatas varoņa tiešajā runā) vai pie mums izplatīto apstākļa vārda “kad” lietojumu saikļa “ka” vietā. Par to runāts daudz, un diemžēl jāsecina, ka tas ir īpašs truluma paveids, varbūt arī pašcieņas trūkums, kas ļaudīm, tostarp augstām amatpersonām un politiķiem, neļauj koriģēt un cienīt savu dzimto valodu un runu, pievēršot tai vērību un prātu.
Nav šaubu – valoda un izteiksme attīstās, jaunas parādības izraisa jaunu vārdu rašanos, tikai nevajag domāt, ka “bažai” vai “brokastei” ir kāds sakars ar laika gara diktētām izmaiņām vai progresu, jo tā gluži vienkārši nav taisnība, ja nu vienīgi par progresu neuzskata komfortablu iespēju vispār nepievērst dzimtajai valodai jelkādu vērību un peldēt pa straumei kā skaidai. Rīgas ielās čum un mudž veikalu un kafejnīcu nosaukumi valodā, kurā neviens nerunā, neparasti, nelatviski jaunvārdi, ko neiespējami atcerēties, jo tie neko nenozīmē un ne ar ko neasociējas. Jauna mode ir ar latīņu burtiem rakstīti krievu vārdi. Visādi kroplīgi lingvistiski izgudrojumi degradē vidi, kurā ik dienu atrodas simtiem tūkstošu cilvēku, arī tūristi. Vai jābrīnās, ka viņi nereti ir pārliecināti, ka atrodas Russia?
Kā kulminācija publisko telpu degradējošam švaukstismam atnāca ziņa, ka Gaismas pils restorānam konkursa kārtībā (bijušas iesūtītas ap 700 nosaukuma ideju) izvēlēts nosaukums “Kleever”. Jāsaka, ka šis nevārds, kurš, cerams, nacionālās pašapziņas simbolā, Gaismas pilī, tiks nomainīts ar citu, lēmējiem šķitis pievilcīgāks par “7 kraukļiem” (atgādinājums par Raiņa lugu) un “Lettus”. Valsts valodas centra aizrādījums un publiska rakstnieku, redaktoru, humanitāro zinātņu pārstāvju vēstule izraisīja kaismīgas diskusijas sociālos tīklos un tīmekļa komentāros. Tās parādīja, ka lielāko daļu latviešu Kleever atgrūž kā nesaprotams un neloģisks un ka ir arī globālisma briedināti prāti, kuri dzimtajai valodai diemžēl piešķir vien funkcijas nozīmi. Tas ir rezultāts robiem izglītībā. Šie ļaudis atsvešināti uztver gan savu valsti, gan Latvijas Republikas Satversmi (acīmredzot par tās nozīmi neko nemāca) un nesaprot, ka latviešu valoda ir svarīga mūsu identitātes veidotāja. Varbūt tas ir arī Latvijas Universitātes profesora Jura Rozenvalda nopelns, kurš “LR4” ēterā teicis: “Latviešiem ir viena īpatnība – viņi ir kā ķerti uz savu valodu. Lietuviešiem, piemēram, ir katolisms, bet mums šī reliģiskā faktora nav, tādēļ tā vietu ieņem valoda.” “Kā ķerti” – tas neizklausās cieņpilni nedz pret mūsu senčiem, kas latviešu mēli līdz mums aiznesuši cauri gadsimtiem, nedz pret mūsu Satversmi, kurā tā nostiprināta kā vienīgā valsta valoda.
Iespēja runāt savā valstī latviski ir privilēģija, kas mums jāsaglabā.
