Klāvs Kalniņš: Valsts aizsardzības sektora stiprināšana nav tikai tanki un raķetes – tā ir arī vietējā informatīvā telpa 44
Klāvs Kalniņš, TV24 direktors
Jautājums par informatīvās telpas drošības apdraudējumu arvien vairāk sāk līdzināties melnam kaķim tumšā istabā. Visi zina, ka šis zvērs jāizķer pēc iespējas ātrāk, taču kaut kā nesanāk. Negribētos domāt, ka tas ir politiskās gribas trūkums. Drīzāk jau problēmas atlikšana tālākā plauktiņā. Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka dezinformācija un smadzeņu skalošana ir bumba ar laika degli, un šis deglis jo dienas, jo kļūst īsāks.
Galvenais kaujas lauks cīņai par dvēselēm vienmēr bijuši cilvēku prāti. Vienīgi mūsdienu modernās tehnoloģijas ievērojami ļāvušas šo lauku paplašināt, arī manipulēšanas paņēmieni kļuvuši rafinētāki. Ne velti Krievijas režīms propagandai tērē aptuveni divus miljardus dolāru gadā, lai maksimāli daudzus cilvēkus ar agresīvu melīgas informācijas plūsmu un smadzeņu skalošanu piespiestu noticēt kara kurinātāju mērķiem un ideoloģijai.
Tikmēr Latvijas medijiem, kuri paša rada informatīvo saturu, nevis iepērk to no citām valstīm, katru gadu nākas zīlēt kafijas biezumos, vai komercmedijiem vietējā informatīvā satura veidošanai piešķirtais valsts finansējums būs pietiekams un nenāksies domāt par kāda raidījuma vai redakcijas slēgšanu, jo naudas ir tieši tik, cik ir.
Neaizmirsīsim, ka elektroniskajiem komercmedijiem valsts finansiālais atbalsts nepieciešams ne vien satura ražošanai, mediju darba nepārtrauktības un profesionālās kvalitātes nodrošināšanai, bet arī atbalstam tehnoloģiskajā un digitālajā jomā. Ar reklāmas ieņēmumiem visas vajadzības nosegt nav iespējams, jo Latvijas mediju reklāmas tirgus ir mazākais Baltijas valstīs. Rezultātā arvien vairāk elektronisko mediju ir spiesti samazināt satura apjomu vai meklēt citus ienākuma avotus kā, piemēram, pāriet uz maksas satura veidošanu, kuru pietiekami lielākā sabiedrības daļa to vai citu iemeslu dēļ nespēj patērēt. Saliekot pa plauktiņiem prioritārās vajadzības kā komunālos maksājumus, pārtiku, medikamentus, apģērbu, utml, mediju maksas saturs diezin vai būs starp pirmajām izvēlēm.
Kamēr informatīvos TV kanālus Latvijā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, NEPLP aizliegto Krievijas propagandas kanālu skatīšanās, izmantojot pirātisma vai mūsdienu digitālās iespējas (piemēram, YouTube platforma un citi kanāli) aug līdzīgi sniega bumbai.
Visi zina milzīgo problēmu – dezinformācija, propaganda, viltus ziņas un klaji meli, – Latvijas informatīvajā telpā ir un pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā uzvedas arvien nekaunīgāk, tomēr risināt to– visiem iespējamiem līdzekļiem un stiprināt Latvijas nacionālos medijus, politisko lēmumu pieņēmēji īpaši nesteidzas. Tajā pašā laikā vēl 2019.gadā pieņemtajā Nacionālās drošības koncepcijā ir plaša, fundamentāli izstrādāta sadaļa “Latvijas informatīvajai telpai radītā apdraudējuma novēršana”, kurā cita starpā norādīts, ka Latvijas mediju telpa ilgstoši un sistemātiski cieš no zema finansējuma.
Neapšaubāmi, drošība ir un tai jābūt Latvijas prioritātei numur viens. Jau pēc Krimas pussalas anektēšanas 2014.gadā toreizējā valdības vadītāja Laimdota Straujuma (Vienotība) drošību atzina par valdības augstāko prioritāti, un kopš pagājušā gada 24.februāra šī vajadzība ir tikai pastiprinājusies. Latvijas plāni finansējumu aizsardzības nozarei kāpināt līdz 3% no IKP, ir saprotami un apsveicami, taču līdztekus raķešu artilērijas, krasta aizsardzības sistēmas, vidējās darbības pretgaisa aizsardzības sistēmu un citu ieroču iegādei, kā arī valsts robežas un iekšējās drošības stiprināšanai, nevajadzētu aizmirst par informatīvo telpu, kura ir ārkārtīgi nozīmīga nacionālās drošības sastāvdaļa.
Pēc Krievijas neģēlīgā iebrukuma Ukrainā mēs dzīvojam šī kara izraisītā realitātē, kuras viens no aspektiem ir arī informatīvā kara zona dažādos interneta medijos un sociālajās platformās. Šajā kontekstā visai satraucoši šķiet pērn Eirobarometra veiktās aptaujas rezultāti, kuri liecina, ka sociālo mediju platformas un blogi ir iecienīts informācijas avots 41% mūsu valsts iedzīvotāju.
Taču tieši sociālie tīkli ir lielākais nepatiesas informācijas izplatīšanas avots un “troļļu” darbības lauciņš manipulācijai ar sabiedrisko domu. Jo īpaši tas attiecas uz krievvalodīgajiem mūsu valsts iedzīvotājiem. Lai arī Krievijas propagandas kanāli Latvijā ir aizliegti jau no pagājušā gada marta, Latgalē ar nelegālu satelītantenu un citu ierīču palīdzību tos joprojām skatās liela daļa iedzīvotāju.
Šo sērgu vismaz pagaidām nespēj apturēt nedz NEPLP nedz arī kāda no neskaitāmāmajām iestādēm, kuras veic visdažādākos monitoringus.
Un šeit gribētu uzsvērt, ka spēcīga informatīvā telpa sākas ar vietējiem medijiem, vietējiem žurnālistiem un vietējo informatīvo saturu. Par to derētu padomāt un necerēt, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis.
Smadzeņu skalošana un dezinformācija politisku, reliģisku un finansiālu mērķu vārdā laista darbā kopš vissenākajiem laikiem. To izmantojuši gan senās Romas ģenerāļi, gan visdažādākās raudzes politiskie un garīgie līderi, par dažādu totalitāru valstu vadoņiem nemaz nerunājot. Viltus ziņu tēmas ir mainījušās, taču to galvenā funkcija – pēc iespējas plašāku ļaužu masu noskaņošana propagandistiem vēlamā virzienā, palikusi.
Tādēļ to ierobežošana ir viens no jebkuras demokrātiskas valsts nacionālajai drošībai primāriem jautājumiem. Lai cik ļoti kādam gribētos ticēt, ka dezinformācijas sērga izgaisīs pati, tā nenotiks. Viltus ziņas, meli un dezinformācija nav iesnas, kuras ārstētas pāriet septiņās dienās, bet neārstētas – vien nedēļas laikā.
