Klāvs Kalniņš: Kara laikā stipri nacionālie mediji ir Latvijas valsts drošības jautājums 0
Auors: Klāvs Kalniņš, TV24 direktors, Latvijas Raidorganizāciju asociācijas valdes loceklis
Jebkura agresija un karš sākas cilvēku prātos vēl ilgi pirms ieroči un armijas sastopas kara laukā. Ar profesionāli smalku un mērķtiecīgu smadzeņu skalošanu cilvēkiem liek noticēt kara kurinātāju “cēlajiem” mērķiem, un, kas ir traģiskākais -daudzi tiem tiešāmnotic. Šajā ziņā nekas nav mainījies no huņņu karavadoņa Atilas laikiem. Krievija visiem spēkiem uztur un izplata savus propagandas un dezinformācijas kanālus, tāpēc mūsu uzdevums ir šo ietekmi vēl jo lielākiem spēkiem mazināt un nepieļaut.
Latvijas nacionālo mediju telpas stiprināšana šobrīd ir tik svarīga, kā nekad agrāk. Mērķtiecīga, nepārtraukta komunikācija, patiesos faktos balstīti dažādu situāciju skaidrojumi ir efektīvākais līdzeklis auditorijas attieksmes un uzskatu maiņā. Ir apsveicami, ka NEPLP aizliegusi Krievijas propagandas kanālu “Rossija RTR”, “Rossija 24”, TVCI, arī “PBK Igaunija” un “PBK Lietuva” retranslāciju Latvijā, taču tie ne tuvu nav vienīgie ieroči, kurus Krievija izmanto cīņā “par dvēselēm”.
“Vairāk nekā trešdaļa Latvijas iedzīvotāju un aptuveni puse cittautiešu pārsvarā patērē plašsaziņas līdzekļu saturu, kas radīts ārpus Latvijas. Krievijā veidotas televīzijas programmas mēdz skatīties 82% cittautiešu un 52% latviešu (kopumā 63% Latvijas iedzīvotāju). Tātad daļa cittautiešu būtībā dzīvo Krievijas informatīvajā telpā. Turklāt 46% krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vispār negūst informāciju no plašsaziņas līdzekļiem latviešu valodā – tātad, aptuveni piektdaļa Latvijas sabiedrības nav sasniedzama ar plašsaziņas līdzekļiem valsts valodā,” šis atzinums pausts vēl 2018.gadā pēc LR Saeimas pasūtījuma veiktajā sintēzes ziņojumā “Krievijas ietekme Latvijas informatīvajā telpā”.
Trīs gadus vēlāk pēc NRA pasūtījuma veiktajā SKDS pētījumā paveras līdzīga aina. Krievijas mediju lietojuma intensitāte joprojām ir pietiekami augsta, lai atstātu spēcīgu iespaidu uz jau minēto “cīņu par dvēselēm”. Pēc šī pētījuma rezultātiem katru dienu Krievijas televīziju skatās 33,6% Latvijas iedzīvotāju. Starp viņiem22,9% ir latvieši, 50,7% – krievu valodā runājošie.
Ne viens vien teiks – lai taču skatās, galvenokārt tie ir izklaides raidījumi un seriāli! Taču te man atkal gribas atgriezties pie Saeimas 2018.gada pētījuma, kurā cita starpā atzīts, ka arī humors var būt nozīmīgs stratēģiskās komunikācijas rīks, jo humora un ironijas elementi tiek izmantoti arī, lai liktu apšaubīt sniegto ziņu objektivitāti, grautu iedzīvotāju uzticēšanos Rietumu politiķiem un starptautiskajām organizācijām. Kas attiecas uz galvenajiem Krievijas propagandistu naratīviem, tie mums ir labi zināmi: “krievu valodā runājošo diskriminācija”, “Latvija neveiksmīga valsts”, un, kas Krievijas iebrukuma Ukrainā kontekstā ir sevišķi būtiski, – “Ukraina pati ir vainīga par Krimas okupāciju un aneksiju”.
Ņemsim vērā, ka minētais attiecas uz 2018.gada secinājumiem. Tātad mums ir bijuši četri gadi, lai rīkotos un stiprinātu savu informatīvo telpu. Jā, solis šajā virzienā jau ir sperts – šogad,salīdzinājumā ar pagājušo gadu,Mediju atbalsta fonda ietvaros paredzētais finansējums atbalsta programmām plašsaziņas līdzekļiem pieaudzis par 3,7 miljoniem eiro un ir 4 524 505 eiro. Taču, lai nopietni stiprinātu komerciālos medijus tādā mērā, kas ļautu pozitīvi konkurēt ar visplašākajai auditorijai adresētu kvalitatīvu, interesantu un dažādu saturu, nepieciešams sistēmisks valsts atbalsts. Mainīt iedzīvotāju patēriņa paradumus attiecībā uz Krievijas plašsaziņas līdzekļiem iespējams vien tad, ja spējam piedāvāt labāku, kvalitatīvu, informatīvāku produktu. Jāatzīmē, ka saskaņā ar Krievijas antikorupcijas portāla pasmi.ru ziņoto, Krievija savai “propagandas mašīnai” naudu nežēlo, piemēram, Kremļa finansētajai RT (Rossiatoday) tikai no Krievijas valsts budžeta vien 2021.gadā piešķirti 18,3 miljardi rubļu jeb teju 196 miljoni eiro.
Nav noslēpums, ka Krievija līdz šim aktīvi izmantojusi plašsaziņas līdzekļus kā instrumentus savas politikas propagandai, turpina un, jādomā, arī turpinās to darīt tālāk. Mērķis skaidrs – tā ir Krievijas un pēc iespējas lielākas citu valstu pilsoņu daļas zombēšana saviem mērķiem. Lielākas iespējas ietekmēt cilvēku prātus ir valstīs ar novājinātiem plašsaziņas līdzekļiem, kuriem vairāk jādomā par elementāru izdzīvošanu un finansējuma piesaisti no arvien sarūkošā reklāmas tirgus, kā par daudzpusīga un kvalitatīva satura radīšanu. Tādēļ šodien, Ukrainas kara un Krievijas atklātāsagresijas apstākļos, spēcīgi nacionālie mediji ir viena no primārajām nepieciešamībām.
Jau trīspadsmitā gadsimta sākumā, kad Čingishana ordas slīcināja asinīs visu Centrālāziju, viens no to spēcīgākajiemieročiem bija psiholoģiskais karš un iebiedēšanas taktika. Iekarotāji ar ārprātīgu nežēlību iznīcināja praktiski visus to pilsētu iedzīvotājus, kuras nepadevās, lai citas pilsētas pat nedomātu par pretošanos. Šodien šī iebiedēšanas taktika līdz ar propagandu pārcēlusies uz informatīvo telpu. Par to liecina Putina teiktais, ka jebkurš mēģinājums no malas iejaukties Ukrainas karā “novedīs jūs pie tādām sekām, ar kādām jūs savā vēsturē vēl neesat saskārušies”.
Sabiedrības saliedētība, integrācija, patiesa un pilnīga informācija visos pieejamos kanālos ir tās bruņas, kuras mūsu cilvēku prātus var aizsargāt no naida un agresijas. Kamēr mūsu sabiedrība dzīvo dažādās informatīvajās telpās, savstarpējās neizpratnes un dažādu sabiedrības daļu pretnostatīšanas risks ir ļoti liels. Taču tā ir greznība, kuru atļauties vairs nevaram.
