Klavihorda laiks nav beidzies 0
Klavihorda meistars – šāds amats 16. gadsimtā būtu gluži ierasts, bet šodien? KASPARS PUTRIŅŠ pirms pāris vasarām uzbūvēja klavihordu un ir cieši pārliecināts, ka tas ir izdarāms, kaut vai senās mūzikas vārdā vien, arī amata prasmes ziņā.
– Klavihorda mehānisms ir sarežģīts tikai ar to, ka tas ir vienkāršs un tam nav neviena posma, ko pēc izgatavošanas varētu regulēt. Nē, nav variantu, tev ir jāizgatavo uzreiz labs instruments, – meistars saka.
Paceļoties no trokšņainās Vecpilsētas, stāvu pēc stāva kļūst arvien klusāks. Kaspara Putriņa mansarda mītnē pa milzu logiem redzami visu Vecrīgas baznīcu torņi ar gaiļiem, bet viņu dzīvais brālis (tik tiešām īsts gailis) tepat uz grīdas pārtrauc klusumu ar skaļu kikerigū! Milzu telpā zem jumta sijām – ēveļsols, daudz un dažādi koktēlnieka darbarīki, pie sienas sena klavesīna mehānisma rasējumi. Ārpuslaika sajūtu pastiprina arī pats instrumentu būves meistars – gluži kā no renesanses.
– Te Ilzei Bertrānai (pašlaik strādā par ērģelnieci Hāgā un papildina klavesīnistes izglītību Hāgas Karaliskajā konservatorijā) top 16. gadsimta mazs itāļu klavesīns – čembalīno. Viss gatavs, pēdējās daļiņas jāsavāc kopā, bet tas arī neiet nemaz tik ātri. Redziet, kraukļa spalvas nesen atsūtītas no Vācijas. Mehānismā, kas parauj stīgas, ir iestrādāts plektrs* no kraukļa spalvas kātiņa. Ceru, ka šim čembalīno arī tepat Latvijā būs kāds mājas koncerts, – Kaspars Putriņš aplūko savu jaunāko darbu. Tas noteikti būs tikpat skaists kā klavihords, par kura tapšanu uzzinot, daudziem pirmā doma bija – tas nevar būt, ka Latvijā mūsdienās… Kaspars skaidro, ka šāda domāšana – senos mūzikas instrumentus uztaisīt nevaram, jo nezinām, kā viņi agrāk to darīja, – ir mīts.
– Klavihords nav nekāda fantastika, tie nav lidojošie šķīvīši, tā drīzāk ir vecmāmiņa, tikai mums ir piemirsies, kā viņu sauc. Zināšanās par seno mūzikas instrumentu būvi ir izlaisti posmi, skolnieks no skolotāja nav mantojis būtiskāko informāciju. Labākajā gadījumā līdz mūsu dienām ir nonācis kāds rasējums vai apraksts. Vienīgā liecība ir pats instruments, turklāt bieži vien tas ir demolēts vai laika gaitā ticis pārbūvēts. Bet, ja cilvēki interesējas, uzzina.
Kaspars arī piemin, ka Eiropā senās mūzikas atdzimšana sākās jau 20. gs. 70. gados. Spāņu čellists Žordi Savals un dāņu klavesīnists un ērģelnieks Tons Kopmans sāka spēlēt no oriģinālā nošu raksta (nevis daudzkārt katra laikmeta estētikai pielāgotām un pārrakstītām notīm) uz vecajiem instrumentiem īstajā skaņojumā. Kaspars arī “saindējies” ar seno mūziku un instrumentiem, apjautis, kā tie var noskanēt. Lai būvētu mūzikas instrumentus, lieti noderēja viņa koktēlnieka prasme un labi darbarīki – “lai perfektais kaltiņš gan priedi, gan melnkoku grieztu kā sviestu”. Parīzes mūzikas instrumentu muzejā atradis aizkustinošu, maz pētītu nezināma vācu skolas itāļu meistara klavihordu. Muzejā ieguvis instrumenta izmērus un ļoti labas fotogrāfijas. Rasējumiem veltījis pāris gadus, bet pašai klavihorda būvei – vairāk nekā gadu.
– Redziet, te ir taustiņš, tur ir stīga un tur – tangente, kas uzsit pa stīgu. Starp mūziķa roku un stīgu nav nekā, kas mehāniski interpretētu pirksta pieskārienu. Un tas ir labi, tāpēc gribas šo instrumentu atdzīvināt un popularizēt. Jo klavieru taustiņš, lai cik nemākulīgi piespiests, vienmēr noskanēs – klusāk, skaļāk, asāk, maigāk, bet noskanēs. Klavihorda taustiņu slikti piespiežot, skanēs tik nejauki, ka gribēsies spēlēt labāk. Tas audzina rociņas, tehniku. Klavihords ir kā mūzikas skolotājs. Tu viņu dzirdi, jūti, viņš tevi trenē, – stāsta Kaspars un man par šausmām izņem vienu taustiņu un rāda tā skaistumu:
– 16. gadsimtā vēl nekas nebija tīši dekoratīvs. Taustiņa aizmugurei vajag būt smagākai nekā priekšpusei. Ko darām? No taustiņa priekšpuses izņem lieko svaru ārā. Bet to taču var izdarīt arī skaisti. Te ir tālaika atšķirība domāšanā. Renesanse ir nepieciešamība. Nu nevar stūrēt tikai nosacīti pieņemtā progresa virzienā… Ko nākotnes bērni ieraudzīs 21. gadsimta muzejā? Milzīgu tukšu zāli, kur ekskursijas vadītāja sacīs – tas bija rīģipša un plastmasas laikmets. Diemžēl neviens eksponāts nav saglabājies, tie ir sairuši. Domāju, ka interese par patiesu mūziku un īstiem mūzikas instrumentiem šobrīd ir lielāka nekā jebkad iepriekš. Visi civilizācijas labumi ir jau apēsti, sagremoti, un skaidrs, ka ir taču vēl kaut kas. Renesansi es šodien saskatu visur, arī domāšanā. Lūk, piemērs mana amata ietvaros. Atradu kalēju, kurš man instrumentam uzkala 16. gs. stila eņģes, es biju tik laimīgs! Kalējs – jauns puisis, kādi 25 gadi, viņam vispār nekas nebija jāskaidro. Ja esi labs meistars, tev gribas forši uztaisīt. Tā ir nobriedusi nepieciešamība. Tāpat kā senāk. Kas milzīgo katedrāļu rotājumiem izgrieza tūkstošiem sejiņu, tūkstošiem lapiņu? To nespētu pat desmit tēlnieki sava mūža garumā. To darīja amatnieki, mūrnieki, kas jutās kā mākslinieki. Nevis ar attieksmi – es jau neko, bet gan – es pats redzu, kā ir skaisti, es pats varu skaistu lapiņu izgriezt. Un tas (kopīga vērtību radīšana) vieno cilvēci. Tā renesanses harmonija ir daudz plašāka nekā viens akords mūzikā.
Droši vien nav viegli pacietīgi būvēt tik smalkus senos instrumentus un restaurēt tos, kas vēl glābjami. Kasparam Putriņam garu uztur senā mūzika un viņa domubiedri šajā žanrā: Jānis Pelše, Ilze Bertrāna, Ainārs Paukšēns, Alise Juška, Ieva Saliete, Kristīne Adamaite. Es šos izcilos mūziķus te tā vienkārši nosaucu, bet Kaspars stāsta, cik brīnišķīgs katrs ir un kādus muzikālus smalkumus un krāsas spēj sniegt klausītājiem. Ar Ilzi Bertrānu Kaspars savulaik sastapies gluži nejauši ērģeļu vizītē Parīzē. Devies uz Sv. Rozālijas baznīcu, lai satiktos ar franču ērģelnieci Bertrāna kundzi, bet saticis latviešu mūziķi. Kaspara Putriņa būvēto klavihordu Ilze Bertrāna spēlēja 2011. gada vasarā Mencendorfa namā, bet vairāki mūziķi nāk vingrināties klavihorda spēlē pie Kaspara mājās. Šeit gar sienām pieslieti dažādu koku dēļi, tā vien šķiet, ka tie skan. Kaspars rāda no mūsu pašu Latvijas ābeles izgrieztu smalkumsmalku rozetīti: – Kad aizbraucam uz laukiem, draugi smejas, ka mani nevar laist pie malkas, jo pusi pagaļu izlasu ārā – nē, šo nedrīkst dedzināt, liekam bagāžniekā, vedam projām. Ābele, plūme, pat melnalksnis ir ļoti vērtīgs, viegls, skanīgs, stabils. Instrumenta rezonējošajai daļai tas ir brīnišķīgs, bet nenovērtēts. Kļava ir izcils koks, arī mūzikas instrumentu būvē. Atkal mīts – nepaklausīgs koks. Tā nav. Kļava ir sīksta, pietiekami cieta, ar to strādāt nav pārāk viegli, tā prasa, lai būtu asi instrumenti. Un koka daļas, protams, jālīmē ar kaulu līmi, tāds instruments dzīvos 400 gadus.
Kaspars runā arī par senās mūzikas harmoniju, precīzajiem intervāliem starp skaņām un piemin citus mūzikas smalkumus – labo temperāciju, kur ir absolūti skaistās un majestātiskās tonalitātes, platās, šaurās, domīgās, trauksmainās… Vēl bija interesanti uzzināt, ka stīga vislabāk skan tieši pirms trūkšanas. Tāpēc stīgas diametra un garuma attiecības pie konkrētā skaņojuma augstuma tiek izvēlētas tuvu stīgas maksimālajam spriegojumam. Ja telpā ir karsts un spēlētājam pašam vēl ir spriegums, pieskaroties stīgai, kura jau ir tik nospriegota, tā var plīst. Ja klavihordu vai klavesīnu kā eksponātu grib turēt muzejā, būtu saudzīgi atlaist stīgas kādu pustoni zemāk.
– Šis klavihords dzīvo mājās. Tikai vajag spēlēt, viņam patīk, ka spēlē. Kad tu pieskaries, sākumā viņš ir stipri aukstāks, tad sāk atsaukties un iedzīvojas, bet misiņa stīgām jau spriegums veidojas no vibrācijas… – kā par dzīvu būtni runā Kaspars, piesēžas pie klavihorda un uzspēlē kādu brīnumjauku melodiju.
Uzziņai: Kaspars Putriņš: kopā ar Aidu Podziņu ir šā gada Kultūras mantojuma gada balvas laureāts nominācijā “Kultūras mantojuma izpēte” par Rīgas Doma ērģeļu prospekta izpēti; kopš 2004. gada kopā ar ērģelnieku, bibliogrāfu Miku Dzenīti, ērģeļu restauratoru Alvi Melbārdi un ērģelniekiem Jāni Pelši, Ilzi Reini un Kristīni Adamaiti veido virtuālu multimediju “Latvijas ērģeļu katalogs”. |
