Klavesīns un klavieres Jaunās mūzikas festivālā. Armanda Znotiņa recenzija par nedēļas aktuālajiem mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Darba kārtībā atkal parādījušies tiešsaistes koncerti – un “Sinfonietta Rīga” koncerts no Cēsīm jau noticis –, taču 2020. gada Jaunās mūzikas festivāls “Arēna” noritējis, kā plānots. Tajā piedalījās viesmākslinieki, arī – latviešu interpreti, nākamā gada maijā festivāla organizētāji sola vokāli simfoniskās mūzikas koncertu, taču patlaban noslēgums pienācis kamermūzikas formātā – 1. novembrī Reformātu baznīcā uzstājās Ieva Saliete pie klavesīna taustiņiem un Linda Leimane pie elektronikas pults, bet 3. novembrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē – pianists Reinis Zariņš.
Klavesīns un laikmetīgā mūzika – tas izklausās nedaudz savādi. Lai gan patiesībā nekā dīvaina tur nav – 20. gadsimta koncertapritē klavesīns atgriezās ar Fransisa Pulenka un citu franču meistaru opusiem, savukārt Latvijā pāris paaudžu vēlāk skaņdarbus klavesīnam solo radīja Pēteris Vasks, Juris Karlsons un Rihards Dubra. Ieva Saliete, gluži dabiski, nolēmusi repertuāru paplašināt – kā pirmā viņai atsaucās Santa Ratniece ar partitūru “Mira”, bet tagad tai pievienojušies divi tikpat veiksmīgi darbi – Gundegas Šmites “Aurum” un Lindas Leimanes “Ģeometriskais kontrapunkts”.
Vispirms par Lindas Leimanes jaundarbu, jo pirmatskaņojumā elektronisko skaņu celiņu neizdevās īstenot atbilstoši komponistes vēlmēm – vēlāk noklausījos īsto versiju un pārliecinājos, ka iespaids par darba māksliniecisko potenciālu atbilst īstenībai.
Klavesīna spēlētajām pasāžām te pretstatīti puantiliski skārumi un plašāki skaņu lauki, uz šādi veidotajiem kontrapunktiem iespējams paraudzīties vairākos rakursos – identificējot gan ģeometrisku figūru akustiskus izvērsumus un tiem analogus procesus laikā, gan arī konceptuālu ideju risinājumus un tiem atbilstošas emocionālas dabas vijīgumu un grāciju.
Un ne jau velti te piesaucams jēdziens “kontrapunkti”, kas likts arī 1. novembra programmas nosaukumā – Linda Leimane šajā sezonā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā komponiste, iepriekšējā gadā ar orķestri sadarbojās Gundega Šmite, tā rezultātā abu autoru darbi Latvijas koncertzālēs dzirdami regulāri, un arī Gundegas Šmites “Aurum” klavesīnam solo muzikālās estētikas un kompozicionālo principu ziņā salīdzināms ar Leimanes “Ģeometrisko kontrapunktu”.
Tas pats pastiprinātais jūtīgums pret skaņu un tās introverto raksturu, dinamiski tembrālajos paplašinājumos neiztrūkstot arī dramatiskām zemstrāvām, un tas pats lakoniskais formas veidojums, katrreiz pievēršot uzmanību ar atšķirīgām intonatīvām niansēm un tematiskā materiāla transformācijām.
Ieva Saliete ir novatore ne tikai latviešu komponistu partitūru pirmatskaņojumos – Reformātu baznīcā viņa sniedza jaunu versiju Stīva Reiha kanoniskajam opusam “Elektriskais kontrapunkts”, klausītājiem ļaujot novērtēt gan solistes profesionalitāti skaņdarba dramaturģiskās arhitektonikas iedzīvinājumā, gan arī pašas mūzikas pakāpeniski ieskanējušos harmonisko vertikāļu skaistumu.
Ieva Saliete ir patiesi meistarīga arī tad, kad jāspēlē mūzika, ko radījis autors, kuram atskaņotājmākslinieki piešķīruši visu gadsimtu laikmetīgākā komponista godu – Johans Sebastiāns Bahs, un Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” koncertā trīs kontrapunkti un fināla lappuses no Baha “Fūgas mākslas” izskanēja ar solistes priekšnesumos jau pierasto dziedošo klavesīna toni, uzturot saskanīgu dialogu starp dažādiem stiliem un pasaules skatījuma modeļiem.
Festivālā “Arēna” īstenotā 3. novembra koncertpro-gramma saucās “Tilti”, un šeit Reinis Zariņš droši parādīja mākslinieciskas, simboliskas un arī ārpusmuzikālas paralēles, rezultātu liekot saukt par vienu no konceptuāli spožākajiem un precīzākajiem priekšnesumiem ilgākā laika posmā. Starp citu, arī šeit saskatāmas kontrapunktiskas saites un sabalsojumi, kas nāk jau no Reiņa Zariņa “karantīnas laika koncertiem” ar viņu pašu kā stāstnieku, no Vestarda Šimkus monogrāfiskajām pro-grammām, no Venta Zilberta ielūkošanās senaizmirstos latviešu autoru manuskriptos.
Šajā kontekstā Reiņa Zariņa uzstāšanās jāatzīst par sevišķi vērtīgu, klāt nākot arī visiem pārējiem profesionālas kvalitātes kritērijiem – Ziedoņa zāles akustikai, balansam starp klasiskām vērtībām un Latvijā mazāk zināmu mākslu, solista izslīpētajai virtuozitātei Kuperēna un Ligeti opusos, noskaņu poēzijai Bartoka, Me-siāna, Debisī partitūrās, lielo formas līniju un mūzikas dziļākā satura aptvērumam Koriljāno, Rževska, Šūberta daiļradē.
Programmu šeit veidoja pieci komponistu pāri ar brīžiem paradoksālām līdzībām (Filipa Glāsa etīde pret Franci Šūbertu vai Ģērģa Ligeti etīde pret Fransuā Kuperēnu), kur par īpaši vērienīgu atklāsmi kļuva Ludviga van Bēthovena Septītās simfonijas otrā daļa Ferenca Lista klavieru valodā ar tās turpinājumu Džona Koriljāno “Fantāzijā par kādu ostinato”, taču daudz neatpalika arī Bēlas Bartoka naktsmūzikas pretstatījums Olivjē Mesiāna atšifrētajām putnu balsīm un ieskatam paša dvēseles noslēpumos.
Fināls pienāca triumfāls, kur Kloda Debisī prelūdija “Uguņošana” ar “Marseljēzas” atbalsīm meta tiltu uz Frederika Rževska “Ziemeļamerikas balāžu” noslēdzošo daļu ar neslēpti politisku vēstījumu, un tad jau vairs tikai piedeva – Harolda Ārlena slavenā tēma no filmas “Oza zemes burvis” kā veltījums Kītam Džeretam.
Skaidrs, ka Latvijā māk-slas sociāli politiskā dimensija ir aktuālāka nekā jebkad – un savu Latvijas pirmatskaņojumu joprojām gaida gan daudzi Frederika Rževska opusi, gan arī, piemēram, Kornēliusa Kārdjū “Tēlmaņa variācijas”. Turpretī, atgriežoties pie Ievas Salietes, ar nepacietību gaidīšu jaundarbus klavesīnam no Platona Buravicka un Annas Ķirses, no Artura Maskata un Jēkaba Jančevska. Varbūt izdodas pierunāt arī Aldoni Kalniņu un Arvīdu Purvu, bet plašāka mēroga koncerti klavesīnam ar orķestri – tas noteikti ir īstais darbs kā Lindai Leimanei, tā Gundegai Šmitei.
