“Būvniecības nozarē atgriezīsimies viduslaikos – būs jābūvē gadsimtam un ilgāk.” Saruna ar Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru 5
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai meža nozare ir apmierināta ar šīgada cenu pieaugumu kokmateriāliem un cik gatava tā ir Zaļajam kursam – skaidro Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss.
Kokmateriālu cenas šogad skrien debesīs. Vai mežizstrādes un kokapstrādes nozare ir laimīga par izveidojušos situāciju?
K. Klauss: Nē, nav gan. Lai saprastu, kāpēc nav, jāpaskaidro, kas īsti ir noticis un kādas būs sekas. Pirmais, kas jāsaprot – cenas nav dramatiski pieaugušas visiem koksnes produktiem. Cenu kāpums izteikti skāris to kokrūpniecības produktu daļu, kas saistīta ar individuālajiem, “dari pats”, nevis profesionāļu veiktiem būvdarbiem – pirmkārt un galvenokārt runa ir par skujkoku dēļiem un plātnēm.
Kas radīja šādu cenu pieaugumu? Vairāku faktoru kombinācija. Pirmkārt, Covid-19 pandēmijas radītais fakts, ka mūsu koksnes tirgos – Lielbritānijā, ASV, Francijā, Vācijā u.c. – simtiem miljonu cilvēku bija spiesti atrasties mājās un viņiem bija ļoti daudz brīvā laika. Otrs – pateicoties bezprecedenta valsts atbalsta programmām un tam, ka krasi samazinājās daudzi ierastie tēriņi – pārvietošanās, sabiedriskā ēdināšana, izklaides un kultūras pasākumi, – viņu ienākumi nesamazinājās un atsevišķos gadījumos pat palielinājās.
Laika un līdzekļu pieejamība, ka miljoniem ģimeņu metās mājokļu uzlabošanas un rekonstrukcijas projektos, kā arī jaunu privātmāju celtniecībā.
Un šeit savu lomu nospēlēja trešais faktors – ražošana nebija pietiekami elastīga, lai spētu apmierināt šo pieprasījumu, to ierobežo skujkoku baļķu pieejamība un zāģētavu jaudas. Universitātes nākotnē to varēs studēt kā klasisku gadījumu, kas ilustrē pieprasījuma un piedāvājuma spēku darbību tirgū.
Radās arī ceturtais faktors – ja tu esi profesionāls būvnieks, tad, redzot šādu cenu pieaugumu, tu vari kaut ko atlikt, bet ja tu esi privātpersona, kas jau noplēsusi mājai jumtu vai noārdījusi terasi ar mērķi uzbūvēt labāku, tad šos cilvēkus nepieciešamība pabeigt iesākto spiež pirkt kokmateriālus par gandrīz jebkādām cenām. Rezultātā ASV skujkoku dēļu cenas četrkāršojās, OSB (skaidu) plātņu – pat pieckāršojās, jo to ietekmēja arī dabas katastrofas – plātnes tiek izmantotas gan logu aizsardzībai no viesuļvētrām, gan arī logu aizsegšanai tajās vietās, kur vētra logu izsitusi.
Eiropā tik liela cenu kāpuma nebija – cenas dubultojās, atsevišķās pozīcijās varbūt trīskāršojās. Jāsaka, ka jau augustā cenu pieaugums apstājās, bet sezonālajiem produktiem ražotāju cenas jau sāk pazemināties – to vēl neredz pircēji veikalos, bet vairumtirdzniecībā šī tendence ir jau redzama. Tās privātpersonas, kurām savi iesāktie projekti bija jāpabeidz, ir to izdarījušas, bet citiem augstās cenas likušas plānotos projektus atlikt.
Arī profesionālā celtniecība, redzot neadekvātās materiālu cenas, atliek projektu uzsākšanu.
Piemēram, Austrijā nekustamo īpašumu attīstītāji sāka vienoties ar klientiem par to, ka plānotais tiks uzbūvēts gadu vēlāk un klienti par gaidīšanu saņems atlaidi – tas bija izdevīgāk nekā būvēt par esošajām materiālu cenām.
Šobrīd arī pēdējais bastions – konstrukciju materiāli – sāk izjust spiedienu samazināt cenas. Zinu vairākus ražotājus, kas bija spiesti pat jau esošajos līgumos samazināt cenas septembra piegādēm. Oktobrī kritumi būs samērīgi, gada beigās materiālu cenu pazemināšanās tendence jau būs skaidri saskatāma.
Gribētu gan brīdināt, ka pamata cerēt, ka kokmateriālu cenas vidējā termiņā pazemināsies līdz pirmspandēmijas līmenim, nav. Ir vairāki faktori, kas nosaka, ka tā nenotiks – tā ir gan inflācija, gan arī Eiropas politika, kas palielina pieprasījumu pēc koksnes celtniecībā, – Centrāleiropā vien šobrīd tiek būvētas vairāk nekā desmit jaunas CLT (krusteniski līmēto kokmateriālu) paneļu rūpnīcas.
Vienlaikus ar politiku, kas veicina pieprasījumu pēc kokmateriāliem būvniecībā, aizstājot ar tiem metāla un cementa produktus, Eiropa ierobežo mežizstrādes iespējas – tuvāko piecu gadu laikā šī tendence kļūs acīmredzama, bet importa iespējas netiek paplašinātas. Rezultātā pieprasījums augs, bet saražot nebūs no kā un cenas būs augstākas. Mana intuīcija saka – vismaz par 20–30% augstākas nekā pirms pandēmijas.
Kas ieguva un kas zaudēja no šī gada kokmateriālu cenu paaugstināšanās?
Ieguva tie, kas laikā nocirta skujkoku mežu, ieguva zāģētavas un skaidu plātņu ražotāji – daži divu mēnešu laikā nopelnīja tik, cik citkārt gada laikā.
Citiem šīs cenas sagādājušas vairāk problēmu nekā prieka.
Samērā izaicinošs gada sākums bija palešu ražotājiem, jo palešu pircēji sākumā nebija gatavi akceptēt jauno, trīskārt lielāko cenu, taču ar laiku viņi samierinājās – ražojot un pārdodot, piemēram, ledusskapjus par 400 eiro, pārdevējs var “norīt” faktu, ka palete tagad maksā nevis septiņus vai astoņus eiro, bet gan, teiksim, 25, ņemot vērā arī to, ka šādu paleti var izmantot vairākkārtīgi. Profesionālie būvnieki arī spēja samierināties ar cenu kāpumu, jo caurmēra būvē kokmateriāli veido ne vairāk kā 20% no izmaksām.
Ir arī paradoksāli rezultāti – sakarā ar “dari pats” produktu milzīgo cenu kāpumu ražotājam bija ekonomiski izdevīgāk ražot nosacīti zemākas kvalitātes “dari pats” kategorijas saplāksni, nevis specializēto, parasti dārgāko transporta industrijai domāto saplāksni.
Tomēr atļauties zaudēt ilgi un grūti iekarotos tirgus neviens nevarēja, tādēļ šiem ražotājiem nebūs arī nekādu ekstraordināru rezultātu.
Savukārt tiem ražotājiem, kuriem nebija ilgtermiņa līgumu augstvērtīgo preču tirgos un kas varēja brīvi izvēlēties, kur un ko piegādāt, būs rekordpeļņa.
Tomēr bija jomas, kur jūtamu cenu pieaugumu akceptēt bija neiespējami. Visuzskatāmākais piemērs ir mēbeļu ražošana –ja tev ir ilgtermiņa līgums par, piemēram, piknika galdu piegādi “dari pats” veikaliem lielos apjomos, tad tu nevari vienkārši pateikt, ka tagad cena būs cita – tirgotājs tam nepiekritīs. T
ādēļ mēbeļniekiem šogad bija neapskaužama situācija un šis būs jāuzskata par labu gadu, ja to izdosies pabeigt pa nullēm.
Tā notiks, neskatoties pat uz to, ka arī viņiem pieauga pasūtījumu apjoms – nevis tāpēc, ka Eiropā sākuši vairāk pirkt mēbeles, bet gan tāpēc, ka krasi, apmēram pieckārtīgi, pieauga pārvadājumu cenas no Āzijas un pasūtījumus sāka izvietot Eiropā. Tas ir pavēris arī citus tirgus – piemēram, tradicionāli Āzijā pasūtāmā metāla furnitūra pārvadājumu izmaksu dēļ ir krasi sadārdzinājusies, un tiek meklētas iespējas to ražot Eiropā.
Rezumējot – nebūt ne visi nozares sektori un uzņēmumi bija ieguvēji. Domājot par nākotni, nav grūti prognozēt problēmas. Īsu brīdi jūlijā zāģbaļķus pirka par 140 eiro kubikmetrā. Ja tagad grib pirkt par 90 vai 100 eiro, tad privātā meža īpašnieks sāk domāt, vai viņam vispār atmaksājas šobrīd cirst – varbūt atkal gaidīt jaunu cenu pieaugumu? Tādēļ daži ir labi nopelnījuši, bet tirgus ir ļoti sašūpots un vēl nevar zināt, kad un kā tas nomierināsies.
Dažiem ir zaudēti grūti iekarotie tirgi, piemēram, taras dēļu ražotāji šogad bija spiesti visu saražoto pārdot ASV un Eiropā, zaudējot grūti iekarotos Āzijas un Tuvo Austrumu tirgus, jo tur cenu pieauguma nebija. Līdzīgi ir ar elektrības stabu ražotājiem – to klienti ir enerģijas uzņēmumi, kuri parasti ir valsts īpašumā. Šis tirgus nebija spējīgs samierināties ar 30–40% cenu pieaugumu, kas bija nepieciešams, lai vietējie ražotāji nosegtu vismaz izmaksas, nevis subsidētu stabu izgatavošanu – rezultātā daudzi iepirkumu konkursi tika pārtraukti. Kā tagad jūtas vietējie ražotāji? Viņiem ir ļoti dārgs izejmateriāls un pazudis tirgus.
Vai šogad meži tika cirsti vairāk nekā citus gadus?
Skujkoku cirsmās – jā, bija intensīvāk, par lapu koku cirsmām to nevar teikt, jo lapu koku baļķiem cenas nepieauga tādos apmēros. Jāņem vērā arī tas, ka tādas īsti augstas cenas bija apmēram 45 dienas. Privātie mežu īpašnieki ir samērā neelastīgi, lai dabūtu ciršanas apliecinājumu, var paiet pat mēnesis, dažkārt pirms ciršanas jāveic arī citi darbi – inventarizācija, cirsmas novērtēšana, jāveido stigas. Tādēļ process nav nemaz tik ātrs, un, ja sāka reaģēt tikai tad, kad cenas jau augšā, vienkārši nepietika laika.
Tādēļ vinnēja tie privātie, kuriem šogad bija plānots cirst un bija laikus veikti priekšdarbi, kā arī tie, kas spēja ātri noreaģēt.
Latvija pati saražo 2,6 miljonus kubikmetru skujkoku dēļu, vēl 600 tūkst. kubikmetru iepērkam Baltkrievijā, un attiecības ar šo valsti ir sarežģījušās. Kas ar šo tirgu notiks tālāk?
Nenoliedzami, Baltkrievija ir lielākais dēļu piegādātājs Latvijai, arī liels priežu mietu un šķeldas piegādātājs. Vasarā piegāžu samazinājums nebija vērojams, toties par būtisku šķērsli tirdznieciskajiem sakariem ar Baltkrieviju ir kļuvusi Latvijas finanšu sistēma.
Proti, bankas pārskaitījumus uz Baltkrieviju veic vai nu ļoti negribīgi, ar daudzām papildu procedūrām, vai vispār atsakās tos veikt. Uzņēmēji ir spiesti atvērt kontus citās Eiropas valstīs, kur šādu ierobežojumu nav, un veikt pārskaitījumus no turienes. Līdzīgas problēmas ir arī citām nozarēm, visgrūtāk klājas tiem, kuri saņem maksājumus no Baltkrievijas.
Situācijai ir gan subjektīvi, gan objektīvi iemesli. Bankas arī ir bizness, un tie daži eiro, ko bankas saņem par šiem pārskaitījumiem, nespēj kompensēt tos simtus vai pat tūkstošus eiro, kas jātērē katra šāda darījuma pārbaudei. Tādēļ problēmas saknes nav meklējamas tik daudz vietējās bankās, FKTK vai pat Finanšu izmeklēšanas dienestā, bet drīzāk mūsu banku korespondētājbankās.
Taču, pat saprotot, kāpēc tā notiek, situācija veidojas tāda, ka Latvijas ražotāji tiek nostādīti nevienlīdzīgā konkurences situācijā ar citiem Eiropas ražotājiem, jo citur šādu ierobežojumu nav – tas ir objektīvs fakts.
Tādēļ, pat atbalstot valsts noteiktās sankcijas pret Baltkrieviju, mēs zāģējam zaru, uz kura paši sēžam.
Kāpēc tas ir svarīgi? Valstu konkurences iespējas mēdz ietekmēt dažādi negaidīti faktori. Piemēram, Latvijas kokrūpniecība 90. gadu sākumā bija tipiska postpadomju rūpniecība, kas ražoja pa roku galam, jo PSRS tirgus ņēma pretī visu, ko deva. Taču 90. gadu sākumā Kanādā atklāja priežu nematodi un Eiropā tika aizliegta neapstrādātas koksnes ievešana no Kanādas. Kanāda tobrīd bija viens no lielākajiem koksnes piegādātājiem Lielbritānijai, un briti sāka meklēt jaunu piegādes avotu. To atrada Baltijas valstīs – sākotnēji visās trijās, bet vēlāk lielāko daļu piegādāja un turpina piegādāt Latvija – šobrīd esam otrs lielākais piegādātājs Lielbritānijas tirgum, atpaliekot tikai no Zviedrijas.
Briti sākumā nebūt nebija laimīgi par to, ko spējām piegādāt un kādā kvalitātē.
Taču mēs esam gudra un čakla tauta un ātri mācījāmies – kad ierobežojumi Kanādai tika atcelti, tā vairs nevarēja atgūt ierasto tirgus daļu, jo to jau bija aizņēmis lētāks un vismaz tikpat kvalitatīvs, ja ne labāks piegādātājs – Latvija. Taču šobrīd mēs paši radām apstākļus, lai politisku un banku darbības ierobežojumu dēļ briti un citi meklētu iespējas izslēgt starpnieku Latviju no piegādes ķēdes un sāktu strādāt ar Baltkrieviju tieši. Šobrīd viņus attur dažādas neērtības, ko radītu šāda sadarbība, taču ja tās pazudīs? Nevajadzētu novest situāciju tik tālu, ka sadarbība ar Latviju šajā piegādes ķēdē kļūtu neizdevīga.
Kādas pārmaiņas mežsaimniecībā varētu ieviest biotopu skaitīšanas process, kas noslēgsies šoruden?
Es atbildēšu plašāk, jo Eiropas nozīmes biotopu apzināšana ir mazs mozaīkas gabaliņš Zaļajā kursā. Man šķiet, ka cīņu pret klimata izmaiņām, un biotopu skaitīšana ir daļa no šīs cīņas, vajadzētu dalīt divās daļās. Pirmā – klimata izmaiņu fakts kā tāds, un mežu nozare nebūs tā, kas apstrīdēs šo faktu. Jau šobrīd mērķtiecīgi cenšamies pielāgoties nākotnes klimatam jeb, mūsuprāt, visticamākajam klimata izmaiņu scenārijam.
Piemēram, mūsdienu selekcionētajam stādu materiālam jau tiek pārbaudīta noturība pret ticamākajiem nākotnes klimata scenārijiem – spēcīgākām vētrām, lietusgāzēm, ilgākiem karstuma un sausuma periodiem, ekstrēmām ziemām. Līdzīgas pārmaiņas gaida arī citas nozares – pēdējos gadu desmitos esam būvējuši ar domu, ka būvēsim lēti, lietosim ēku 50 gadus, tad jauksim nost un būvēsim citu, tā brīža prasībām atbilstošāku, bet Zaļais kurss mūs bīda daudz ilgāku lietošanas termiņu virzienā – vajadzēs būvēt kā viduslaikos, vismaz gadsimtam vai pat ilgāk, kas prasīs pārskatīt daudzas normas un tehnoloģijas.
Klimata izmaiņas paredz to, ka ziemeļos kļūst siltāks un mūsu klimatiskajā joslā ieradīsies mums šobrīd nezināmi kaitēkļi, piemēram, Āfrikas termīti.
Ēkām, kas tiks būvētas jau tuvākajos desmit gados, būs jārēķinās ar nākotnes apstākļiem.
Otrs cīņas pret klimata izmaiņām aspekts ir politika, kas tieši ietekmē arī tautsaimniecību. Zaļā kursa pamatā ir daudzas un dažādas, arī dažādos laikos izstrādātas politikas, kuru mērķis ir līdz 2050. gadam Eiropas Savienību padarīt par klimatneitrālu un uzlabot vai vismaz nepasliktināt ekoloģisko vidi ap mums.
Kā jau teicu, Eiropas nozīmes biotopu inventarizācija ir tikai viens šīs mozaīkas fragments un kopaina vēl pagaidām nav redzama – pateikt, kādi būs apstākļi mežsaimniecības darbam turpmākajos gadu desmitos, pagaidām vēl nevar. Ir virzība uz daudz lielāku koksnes izmantojumu celtniecībā, no vienas puses, un politika, kas Eiropā ierobežos mežizstrādi, no otras.
Esam jaunas industriālās revolūcijas sākuma stadijā, kāds būs tās beigu rezultāts, ir grūti paredzēt.
Taču rūpniecība nemainās pati no sevis, pārmaiņas virza patēriņa paradumu maiņa, un arī šajā jomā gaidāmas daudzas, tostarp arī sāpīgas, pārmaiņas. Visticamāk, viss nākotnē būs vienkārši būtiski dārgāks, veicinot mūs atbildīgāk pieiet patēriņam. Nebūt ne visas sabiedrības grupas iegūs no šīm pārmaiņām – to skaidri parāda arī Francijas “dzelteno vestu” protesti, arī mums tādi būs.
Vai esam gatavi Zaļajam kursam?
Neviens nevar būt tam pilnībā gatavs, jo ir pārāk daudz nezināmo faktoru. Diskusijas par šo jautājumu Latvijā ir klaji nepietiekamas. Ja jautā – vai nozare gatava Zaļajam kursam, parasti atbildu, ka tikpat kā tikko augstskolu pabeidzis students ir gatavs dzīvei. Kaut ko viņš zina, kaut kam ir gatavs, bet vienlaikus ir arī milzīgi daudz nezināmo faktoru, kuriem viņš nav un nevar būt gatavs.
