Klausoties pianistus, atceroties Penderecki 0
Dzirdēt pianistus Andreju Osokinu, Reini Zariņu un Daumantu Liepiņu viena koncerta ietvaros laikam gan līdz šim nav bijusi iespēja. Tagad, 2020. gada 3. aprīlī, Cēsu koncertzāle šādu iespēju sniegusi – tiesa gan, neklātienē un apstākļos, kas atbilst karantīnas periodam, triju mūziķu uzstāšanos pārraidot tiešsaistē.
Un atkal – nekas neliedz viņu priekšnesumus vērot tuvplānā ar pienācīgu skaņas kvalitāti, vienlaikus gaidot atgriešanos pie klātbūtnē gūtiem iespaidiem, jo agrāko atziņu, ka lielākā nelaime koncertos un teātrī ir citi apmeklētāji, labprāt pārskatītu pēkšņi radušās cilvēkmīlestības vārdā.
Skaidrs ir viens – visi trīs pianisti patlaban ir lieliskā muzikālā formā.
Skaidrs arī tas, ka šāda tiešsaistes koncerta koncepcija arī tikpat atklāti parāda viņus kā atšķirīgas mākslinieciskas individualitātes, kas nemaz necenšas līdzināties kādam iedomātam standartam, bet gan rada un īsteno savus spēles noteikumus.
Tā nu Andreja Osokina priekšnesumā uzmanību pirmām kārtām pievērsa interpretāciju sakāpinātais romantisms un jūtu aizrautība, Reiņa Zariņa uzstāšanās vēstīja par iekšēju spriegumu un pastāvīgu radošās domas aktivitāti, turpretī Daumanta Liepiņa muzicēšanā atspoguļojās gan izkopta inteliģence, gan poētiska grācija, gan arī precīzi pārraudzīti emociju uzplūdi un atplūdi.
Un tās bija tikai vienas no pamatlīnijām pianistu mentalitātē un viņu īstenotajā atskaņojumu stratēģijā.
Programmā ar nosaukumu “Laikmeta piezīmes klavierēm” katrs no pianistiem izvēlējās darbus, kas vistrāpīgāk varētu paust viņu attieksmi pret pašreizējo realitāti un pasaules redzējumu – protams, nesaraujamā saistībā ar agrākajām muzikālajām simpātijām un jau iepriekš iedzīvinātu repertuāru.
Andreja Osokina lasījumā uz Cēsu koncertzāles skatuves skanēja Jāzepa Vītola “Šūpuļdziesma” un “Viļņu dziesma”, Ludviga van Bēthovena klavierdarbu sarakstu noslēdzošā bagatelle Mi bemol mažorā no 126. opusa un divas Ferenca Lista transkripcijas – Roberta Šūmaņa solodziesmai “Veltījums” un Riharda Vāgnera operas “Tristāns un Izolde” ainai “Izoldes mīlas nāve”. Reinis Zariņš pretstatīja divus pārlaicīgus meistarus – Johanu Sebastiānu Bahu un Olivjē Mesiānu – ar “Tokātu” no Baha Sestās partitas un skaņdarbu “Prieka gara skatiens” no Mesiāna cikla “Divdesmit skatieni uz Jēzus bērnu”, bet Daumantam Liepiņam visbūtiskākais šķita Frideriks Šopens, šai nolūkā koncentrējoties uz poļu ģēnija fa minora fantāziju un Trešo skerco do diez minorā.
Un pirmais pārsteigums bija jau pašā programmas sākumā, atklājot, ka
šādā salikumā latviešu mūzikas klasiķa daiļrade ne ar ko neatpaliek –
taisnība, tik bieži spēlētā Jāzepa Vītola “Viļņu dziesma” Andreja Osokina interpretācijā arī izgaismojās jaunās krāsās un dabiskā elpojumā, taču tikpat brīnišķīgu iespaidu radīja mazāk zināmās Vītola “Šūpuļdziesmas” vērtība.
Otrs pārsteigums pienāca koncerta beigās, atskāršot, cik lielā mērā Šopena mūzikas domu un jūtu pasaule izklausās laikmetīga –
fantāzija fa minorā šādas izjūtas bija raisījusi jau agrāk, taču Daumants Liepiņš spēja atdzīvināt arī Trešajā skerco ieslēptās psiholoģiskās dimensijas un vēstījuma kompleksitātes.
Pa vidu viss pārējais – Andreja Osokina meistarība, pastāvīgajos jūtu viļņojumos saglabājot racionālas mākslinieciskās dramaturģijas nepārtrauktību; Reiņa Zariņa drošais, mērķtiecīgais un oriģinālais skatījums Baha skaņuraksta neaptveramajās dzīlēs; dramatisks Vāgners, kur apskaidrots vispārinājums aizēnoja traģiku, un vitāls Mesiāns, kur kompozicionālo parametru konstruktīvisms tikai akcentēja mūzikas ekstātiskās norises.
Teicama repertuāra izvēle un teicams muzikāls risinājums visdažādākajos aspektos – emocionālos, konceptuālos, metafiziskos.
Aizvadītajās dienās kultūras pasaule piedzīvojusi arī ar globālo epidēmiju nesaistītus zaudējumus – Latvijas teātris atvadās no režisora Mihaila Kublinska (un par viņam aktuālajiem jautājumiem dzīvē un mākslā ikkatrs var pārliecināties, noskatoties ierakstus Nacionālā teātra izrādēm “Hamilkāra kungs”, “Indrāni” vai “Ceplis”), mūziķi Polijā un ārpus tās apcer Kšištofa Penderecka aiziešanu mūžībā.
Vieni augstāk vērtēs Penderecka pirmā daiļrades perioda avangardiskās partitūras, un patiešām – “Raudas Hirosimas upuru piemiņai”, “Polimorfija” un “Fluorescences” pelnījušas laikmetīgas interpretācijas latviešu interpretu sniegumā, otriem būs tuvāks kvartets klarnetei un stīgām, koncerts flautai un kamerorķestrim vai kāds cits opuss ar emocionāli un stilistiski pretimnākošāku izteiksmi, bet daudzus vienos atmiņas par 2014. gada Garīgās mūzikas festivāla koncertu Svētā Pētera baznīcā, kur komponista klātbūtnē skanēja “Te Deum” un “Missa brevis”.
Kšištofs Pendereckis pateicis ļoti daudz – gan par polisko un nacionālo, gan par eiropeisko un vispārcilvēcisko, un tādēļ arī Latvijas mūziķiem vērts atcerēties par “Poļu rekviēmu” un “Lūkas pasiju”, orķestru repertuārā iekļaut kādu no astoņām komponista simfonijām, nospēlēt Penderecka skaņdarbus vijolei, altam, čellam un, visbeidzot, arī klavierēm solo. Tas noteikti noderēs gan solidaritātei ar Poliju, gan māk-slinieciski vērtīgākai dzīvei tepat Latvijā.
