Klausītāju sirdis iekaro “Sapņu taurenītis” 0
Septembrī noskaidrota pirmā “Latvijas sirdsdziesma” – Jāņa Moseja “Sapņu taurenītis”, kas šajā mēnesī saņēma lielāko skatītāju balsojumu, aiz sevis atstājot grupas “Zeļļi” dziesmu “Dadzītis” un Santas Kasparsones, Gitas Dukaļskas izpildīto dziesmu “Mežābele”, kas dosies uz starpbalsojumu. Rudens pusfināla balsošana ar sešām dziesmām būs pēc novembra balsojuma.
Par “Sapņu taurenīti” Jānis stāsta: “Katrs jau mazliet ir krāsains taurenītis un ar saviem sapņiem lido pa dzīvi. Dziesma ir stāsts par cilvēku sapņiem un mīlestību. Ikvienam no mums ir īpaši, tikai sev zināmi un vēl nepiepildīti sapņi. Un katrs esam kā taurenis, kas var pacelties sapnim pretī un nolaisties uz tā kā uz visskaistākā vasaras pļavas zieda, lai justos laimīgs, priecīgs un piepildīts. Tāpēc dažkārt ir tikai jāpārvar bailes un jāapzinās paša spējas sasniegt vēl neredzētus apvāršņus, iespējams, kopā ar otru cilvēku.”
Šai dziesmai gan mūzikas, gan vārdu autors ir pats Jānis, un viņš neslēpj prieku, ka viņa dziesma patīk klausītājiem. “Sirds ļoti priecājas, ka klausītājiem patīk “Sapņu taurenītis”. Ja runājam par “sirds dziesmas” kodu, iespējams, ir daudz ceļu uz klausītāju sirdīm, taču, manuprāt, katram ceļam jābūt ļoti patiesam. Man personīgi ir svarīgi, lai tas, ko komponēju un saceru, ir īsts un satur to, kam pats no sirds tiešām ticu. Tas tāpēc, ka mūsdienu pārplūstošajā darbu upes straumē māksla bieži vien kļūst par vienīgo un, iespējams, patiesāko mediju, kā sarunāties vienam ar otru dvēseliskā līmenī. Tāpēc vārdus, ko izvēlos dziesmu tekstos, parasti piemeklēju rūpīgi, kas pēc iespējas precīzāk atklāj cilvēkos mītošās sajūtas, ko ikdienā būtu pārāk sarežģīti vai neērti izteikt,” atklāj Jānis.
Dziedātājs nedomā apstāties pie sasniegtā un, runājot par radošajiem plāniem, atklāj: “Pašlaik strādāju pie virknes jaunu dziesmu, kā arī ir jau sakrājies labs vezums ar iepriekš rakstītajām kompozīcijām. Plānoju to visu apkopot kādā atmiņu – sajūtu albumā, varbūt pat varētu sanākt autorkoncerts. Ejot gadiem, aizvien biežāk parādās apaļu jubileju koncerti vai veltījumi sadarbības atskaites punktiem, jo uz skatuves kopā ar Raimondu Paulu pirmo reizi kāpu pirms vairāk nekā 12 gadiem. Pamanu, ka daļai agrāk izpildīto dziesmu, klausītājos parādās jau nostalģiskā sentimenta šķautne. Paralēli koncertiem iepriecinu cilvēkus improvizācijas teātrī. Kā arī pēc iespējas vairāk cenšos sadzirdēt un saredzēt apkārt esošās mākslas, lai visu to apkopojot un caur savu radošo sinerģijas sietiņu izfiltrējot, varētu pats radīt ko jaunu.”
Jānī veiksmīgi apvienojies finansists un mākslinieks. Vaicāju, kas viņš ir vairāk – mākslinieks vai finansists un kā šīs tik atšķirīgas jomas sadzīvo, bet varbūt tas ir maldīgs priekšstats un tās nav nemaz tik atšķirīgas? “Man finanses un mūzika ir gandrīz vienlīdz tuvas, jo viena otru papildina, pamīšus ļaujot atpūsties – tad no vienas, tad attiecīgi no otras. Pamanu, ka Šveicē iegūtais maģistra grāds finansēs un šogad aizstāvētais bakalaura grāds tiesību zinātnē nereti izrādās ļoti noderīgs, ne tikai strādājot pie lieliem, vairākos miljonos mērāmiem korporatīvajiem darījumiem, kas veicina Latvijas tautsaimniecības un ekonomikas attīstību, bet arī noder ne visai strukturētajā mākslinieciskajā un radošajā pasaulē, ieviešot vismaz kaut kāda veida formu, ietvaru vai termiņus. Protams, rodas arī mazliet nestandarta situācijas. Bieži pēc darba nepaspēju pārģērbties un uz mēģinājumiem ierodos uzvalkā, jo uzvalks ir finanšu sektora standarta ģērbšanās etiķete. Tad kolēģi pasmaida un, piemēram, Normunds Rutulis, saka: “Moisejs droši vien arī naktī guļ kaklasaitē!” Dažreiz gadās, ka kāds sadarbības partneris ir mūzikas cienītājs, tad tādos gadījumos mums ir patīkams papildu sarunu temats, par ko varam aprunāties. Visbeidzot jāatzīmē, ka noteikti neesmu vienīgais mūziķis Latvijas estrādē, kurš apvieno pamatdarbu ar mūziku. Iespējams, ka tāda ir lielākā daļa mūziķu. Tas, manuprāt, ir veiksmīgs veids, kā panākt finansiālu stabilitāti, iegūstot sabalansētību savā dzīvē.”
