“Klausītāji vienkārši atnāca.” Saruna ar Katovices akustiskās koncertzāles direktori 0
“Par naudu ir jādomā, tomēr jāatceras, ka kultūras misija nav komerciāla,” intervijā “Kultūrzīmēm” pauž Polijas nacionālā lepnuma – Katovices akustiskās koncertzāles – direktore EVA BOGUŠA-MŪRA.
Katovice Polijas dienvidos, Silēzijas reģionā, ir vienpadsmitā lielākā pilsēta valstī. Pēc iedzīvotāju skaita tā pielīdzināma Latvijai – pašā pilsētā mīt 300 tūkstoši, bet areālā – vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Kopš 2014. gada Katovicei ir jauna akustiska koncertzāle, kas kalpo par mājvietu Polijas Nacionālajam radio simfoniskajam orķestrim (NOSPR).
Kādreizējā Katovices ogļraktuvju teritorijā celtā koncertzāle pašlaik tiek dēvēta par Silēzijas melno dimantu un kļuvusi par lokālo un nacionālo lepnumu. Ar tās 1800 skatītāju vietām tā atzīta par vienu no labākajām akustiskajām koncertzālēm ne tikai Polijā, bet arī pasaulē. Lielajā zālē var uzstāties 120 mūziķu orķestris un 100 dziedātāju koris, tajā ir ērģeles, skaņu ierakstu studija un 300 sēdvietu Kamerzāle.
Ēkas celtniecībā izmantoti vietējie materiāli, bet pati būve atgādina raktuvju koka balstu formas.
Te asprātīgi lietots “ēkas ēkā” princips – ārējā būve, kurā ir restorāns, mūziķu ģērbtuves un viesnīca, no ārpasaules trokšņiem nošķir iekšējo koncertzāli, kuras “kristālskaidro” akustiku cildinājis arī latviešu diriģents Mariss Jansons.
Eva Boguša-Mūra kopš pagājušā gada septembra ir NOSPR orķestra un koncertzāles direktore.
– Bogušas kundze, lūdzu, iesākumā mazliet pastāstiet par sevi – zinu, ka pati esat mūziķe.
E. Boguša-Mūra: – Esmu no mūziķu vides, savulaik biju čelliste, bet tagad esmu nolikusi instrumentu malā. Esmu arī studējusi mākslas menedžmentu Londonā, strādājusi menedžmenta jomā dažādās radošās nozarēs.
Pirms sāku strādāt Katovicē, darbojos Ādama Mickēviča institūtā – tā misija ir virzīt poļu māksliniekus ārzemēs. Esmu daudz ceļojusi, sadarbojusies ar daudzām starptautiskām institūcijām mūzikas laukā. Savā ziņā vienmēr esmu bijusi poļu mūzikas “lobijs” pasaulē. Astoņu gadu laikā man bija lieliska iespēja nodibināt starptautiskus kontaktus un iegūt draugus. Tas ir ļoti svarīgi, jo kultūras menedžmenta jomā ļoti daudzas lietas ir balstītas uzticībā un draudzībā.
– Polijas situācija koncertzāļu lietā mazliet līdzinās Latvijai, kur labākās koncertzāles uzbūvētas reģionos, bet Rīgā, tāpat kā Varšavā, tādas trūkst.
– Varšavā, protams, ir koncertzāle – lieliskā Varšavas filharmonija, taču tā ir salīdzinoši maza – tikai 800 skatītāju vietu. Šobrīd ir parādījušies plāni celt jaunu lielākas ietilpības zāli galvaspilsētā. Tomēr kopīgā situācija koncertzāļu infrastruktūrā ir ļoti, ļoti laba – pateicoties Eiropas fondiem, ir tapušas jaunas, lieliskas zāles Vroclavā, Ščecinā, Bidgoščā.
– Diskutējot par jaunas koncertzāles celšanu Rīgā, jautājumu ir daudz. Kāda bija situācija 2010. gadā Katovicē, kad tika lemts par labu jaunas zāles būvniecībai? Viena koncertzāle jums jau bija.
– Izejas situācijā Katovicē jau bija vecā koncertzāle ar 600 sēdvietām. Galvenā diskusija toreiz bija par to, vai renovēt veco koncertzāli vai tomēr celt jaunu. Jautājumu bija daudz – vai mums vispār ir vajadzīga koncertzāle? Vai būs pietiekami daudz apmeklētāju? Bija skaidrs, ka jaunas koncertzāles gadījumā apmeklējuma rādītājiem jāpieaug par 100 procentiem un ka divkārt jāpalielina darbinieku skaits. Taču bija daži “atslēgas” cilvēki, kuri ietekmēja lēmuma pieņemšanu.
Neatsverama bija komponista Kšištofa Penderecka iesaiste – viņš ir viens no lielākajiem poļu mūsdienu komponistiem, daudz ceļojis un tāpēc redzēja, cik koncertzāle ir svarīga cilvēku mūzikas pieredzē. Viņš bija viens no tiem, kuri jau pašā sākumā aicināja celt jaunu koncertzāli, nevis atjaunot veco. Viņš arī uzstāja, ka šī būs jauna iespēja ne tikai Katovicei, bet arī Polijas Nacionālajam radio simfoniskajam orķestrim, ja tas vēlas kļūt par nopietnu starptautisku “spēlētāju”.
No otras puses, arī Katovices mērs Pjotrs Ušaks saprata, ka šī ir iespēja iezīmēt Katovici pasaules kultūras kartē.
Viņš domāja arī par pašas pilsētas attīstību, kura bez kultūras būvēm, kā, piemēram, koncertzāles, nav iedomājama. Nekur nav pazudusi arī vecā koncertzāle – tajā aktīvi notiek popmūzikas koncerti, teātra izrādes.
– Kā domu par tāda mēroga koncertzāli uztvēra Katovices sabiedrība?
– Nebija tā, ka visi piekrītoši mātu ar galvu. Tomēr pilsētas mērs kādā sarunā pauda labu domu, un es viņam piekrītu – reizēm tu nezini, kas tev ir vajadzīgs, kamēr neesi to pieredzējis.
Katovicei nekad nebija bijusi šāda koncertzāle, tāpēc, no vienas puses, ir savādi uzdot jautājumu cilvēkiem, vai viņi tādu vēlas.
Kā viņi to var zināt, ja viņiem tās nekad nav trūcis? No otras puses, jāsaprot, ka nekad nevarēsi pārliecināt visus. Pats galvenais, lai jums būtu daži cilvēki, kas iestājas par šo ideju un ar savu enerģiju pārliecina arī citus iesaistītos un pārējās sabiedrības grupas.
Jūs varat pētīt citu koncertzāļu pieredzi, mācīties no labās pieredzes un arī no kļūdām. Protams, arī mūsu mērs ieklausījās jautājumos un kritikā, tomēr viņš patiešām ticēja, ka jauna koncertzāle mainīs visu kopējo ainavu. Tagad, raugoties uz koncertzāles darbību piecos gados, redzam, ka viņam bija taisnība. Atcerieties Hamburgas filharmonijas piemēru – cilvēki sākumā to teju ienīda pieaugošo izmaksu un nemitīgi pagarināto celtniecības termiņu dēļ. Bet paskatieties, kas notiek tagad – kad jūs domājat par Hamburgu, jūs taču domājat par Elbas filharmoniju.
– Hamburgas filharmonijas piemērs ir drīzāk satraucošs, uzskatāmi demonstrējot, kā, ceļot koncertzāles, to plānotie budžeti atšķiras no reālajām krietni lielākajām izmaksām.
– Beigās izdevumi bija augstāki arī mūsu gadījumā.
Tomēr šis pieaugums, salīdzinot ar citu pasaules koncertzāļu būvniecību, nebija pārāk ievērojams.
Ja ņemam vērā, ka Hamburgas Elbas filharmonijas būves izmaksas no plānotajiem 186 miljoniem eiro pieauga pat līdz 900 miljoniem eiro, tad Katovices koncertzāles budžets – no plānotajiem 70 miljoniem līdz 100 miljoniem eiro.
Mums laimējās, jo lielāko daļu sedza Eiropas reģionālās attīstības fonds (ERAF), daļa līdzekļu nāca no Katovices pašvaldības, bet zāles akustikas finansēšanā, kas bija salīdzinoši neliela daļa, iesaistījās privāts sponsors (Polijas enerģijas uzņēmums “Tauron”. – A.K.).
– Kādēļ koncertzāles akustikas būvniecībā tika iesaistīts privāts partneris?
– Šīs idejas labais eņģelis bija pianists un diriģents Kristians Cimmermans, viens no pasaulē labākajiem pianistiem, kurš studējis Katovicē un pats ir no šī reģiona. Projekta attīstības procesā viņš koncertzāles metu konkursa uzvarētāju arhitektu Tomašu Konjoru iepazīstināja ar izcilo akustiķi Jasuhisu Tojotu, sakot, ka ēka bez izcilas akustikas nebūs nekā vērta – tieši akustika liek pukstēt koncertzāles sirdij. Tobrīd jau bija par vēlu iegūt līdzekļus no ministrijas, tāpēc naudu akustikai piešķīra privāts uzņēmums.
– Viena lieta ir uzcelt, cita – uzturēt tāda mēroga zāli tā, lai tā nekļūst par slogu valstij, cilvēkiem.
– Ir ļoti svarīgi runāt par naudu šajā sakarā un apzināties, cik tas viss maksā, tomēr, ja domājam par auditorijas attīstību, augšanu, tad reizēm ir jāiegulda lietās, kas naudas izteiksmē nes zaudējumus.
Jāatceras, ka kultūras misija nav komerciāla. Mūsu koncertzālei tā ir – popularizēt mūziku un attīstīt sabiedrību kultūras ceļā, šī misija mūs atšķir no citām komerciālām organizācijām. Reizēm tas nozīmē veidot programmas, kurām vajadzīgs finansiāls atbalsts, un tajā nav nekā nepareiza. Protams, nav pareiza arī otra galējība, kad valstij ir jāfinansē viss. Ir jāmeklē finansējuma balanss, izmantojot dažādus avotus.
– Kā 600 klausītāju vietā var dabūt trīsreiz vairāk apmeklētāju? Mainījāt pro-grammu saturu, biļešu cenas?
– Varu teikt, ka visas raizes saistībā ar iespējamo apmeklētāju trūkumu pagaisa, atklājot koncertzāli – klausītāji vienkārši atnāca. Šobrīd cilvēki vēlas nākt uz jauno koncertzāli, viņi patiešām lepojas ar to.
Pamatā pie mums nāk mūsu koncertu abonenti – mums ir ļoti uzticama publika. Koncertu apmeklēšana ir ģimenes tradīcija, ko manto no paaudzes paaudzē un uztur dzīvu daudzu gadu garumā. Lai kāds arī būtu mūsu koncertprogrammu saturs, vadāmies pēc diviem galvenajiem pamatprincipiem – kvalitāte un radošums.
Programma ir jāveido gudri – svētdienas pēcpusdienā nevar likt kaut ko eksperimentālu, mūzikas gardēžiem domātu.
Jāsaprot, ka tā ir diena, kad cilvēki vienkārši vēlas atpūsties, dzirdēt skaistākos klasikas skaņdarbus. Koncertzālē līdzās klasiskajai mūzikai, kas ir satura kodols, skan arī džezs un pasaules mūzika – ar nosacījumu, ka sniegums ir augstākajā kvalitātē. Šajā sezonā ļoti domājam par mūsu jauno paaudzi.
– Koncertzāle nenozīmē tikai zāli, skatuvi, orķestra mītni, tā paredz veselas infrastruktūras izveidi – kāds ir jūsu stāsts?
– Koncertzālei vieta tika izraudzīta uz pilsētas zemes, pilsētas vidū, industriālā rajonā, kurā kādreiz bija ogļu raktuves. Projekts ietvēra arī koncertzāles apkārtni – šobrīd tajā atklāts amfiteātris, izveidota zaļā zona, iestādīti simtiem koku, izveidota transporta infrastruktūra, bet celtniecībā izmantoti vietējo materiālu ķieģeļi.
Šobrīd ap koncertzāli izvietotas citas kultūras institūcijas: muzejs, konferenču centrs, kas celti vienlaikus ar to, netālu ir arī liela arēna. Vienā apciemojuma reizē cilvēks var apmeklēt muzeju, atnākt pie mums uz koncertu un noklausīties arī kādu popmūzikas koncertu.
– Kādu redzat savu uzdevumu koncertzālē?
– Mana misija šobrīd ir nostiprināt koncertzāli starptautiskā arēnā – jau tagad esam nokļuvuši izcilāko orķestru koncertturneju sarakstā – kad Polijā viesojās Berlīnes filharmoniķi, viņi uzstājās tikai Katovices koncertzālē, nevis Varšavā.
UZZIŅA
Katovices koncertzāle
· Kopēja platība: 25 450 m2, Lielajā zālē ar ērģelēm – 1800 vietu, Kamerzālē – 300 vietu.
· Tika uzcelta laikā no 2010. līdz 2014. gadam; kopējās izmaksas – 100 milj. eiro.
· Koncertzālē ir skaņu ierakstu studija, biroja telpas, viesnīca, ierakstu un nošu arhīvs, restorāns, amfiteātris koncertiem dabā, zaļā zona, labirints, kas atgādina 1926. gada Katovices ielu plānu.
· Koncerti notiek sešas dienas nedēļā, no tiem trīs līdz četrus koncertus mēnesī sniedz Polijas Nacionālais radio simfoniskais orķestris.
