Guna Roze: Vērojot pūli kā organismu, arvien biežāk rodas sajūta, ka atgriežamies viduslaikos 28
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vērojot pūli kā organismu, arvien biežāk rodas sajūta, ka atgriežamies viduslaikos, turklāt šī organisma ķermenis kļūst arvien daudzgalvaināks, arvien smagāks un arvien dziļāk stieg primitīvismā. Un šo pūli neveido pamatskolu nepabeiguši indivīdi.
Pūlim uz skatuves, uz jebkādas – TV, teātra vai privātas ballītes skatuves – nevajag mākslu. Pūlim vajag ierēkt. Pat ne izsmieties, bet tieši ierēkt.
Teātrī ar katru sezonu vairāk kļūst skatītāju, kas uz skatuves notiekošo saprot tikai tad, ja no tās atskan kāds pikants izteiciens. Tad garlaikotais skatītājs beidzot reaģē, beidzot noticis kaut kas tāds, lai nauda nebūtu izmesta vējā.
Taču arvien biežāk pūlis grib ierēkt nevis par kaut ko, bet par kādu. Tam noder jebkurš tirgus placis – drukātais, elektroniskais vai reālais, ja vien tā centrā ir kāds āksts.
Vienmēr atrodas arī kāds, kurš labprātīgi iet šī plača vidū.
Vēl pirms pāris gadiem Latvijā klauns Nr. 1 bija dziedoša kundzīte, kurai netrūka sekotāju tāpēc vien, ka: “Eu! Kārtējā intervija, atkal būs par ko ierēkt!”
Viņas vietā stājās kāda jaunkundze. Līdzīgi pūlis reaģē arī uz vietējā pārīša kulto ziepeni.
Tomēr izskatās, ka brīvprātīgie sāk iziet no modes. Tagad pūlis maksā, lai ierēktu par labticību. Piemēram, par kādu, kurš nesaprot, ka ir klauns.
Uz privātām un pat publiskām ballītēm koncertēt aicina puišus un meitas, kas nevar nodziedāt taisni un trāpīt pa stīgām. Publika maksā arī pašpasludinātiem dzejniekiem vai dzejniecēm, kuru vārdu krājums ir šaurāks par kosmētikas maciņu.
Piemēram, uzaicina nolasīt jubilāram veltītu poēmu. Cilvēku noalgo, lai viņš būtu klauns. Tikai klaunam to nepasaka. Un arī pats nesaprot – pūļa svilpienus un smieklus līdz asarām tulko kā atzinību.
Āksti bijuši visos laikos un katrā galmā. Lielākoties par tādiem kļuvuši tāpēc, ka grib būt karaļi. Dažs grib tik ļoti, ka ceļā uz pjedestālu pazūd pašcieņa un aizmirstas kauns.
Šovbiznesā tā jau ierasta lieta, bet arvien biežāk robežas zūd šķietami cita līmeņa personām. Pietiek paskatīties, kas notiek “Facebook” placī.
Lūk, talantīga, bet pagaidām vēl mazpazīstama rakstniece piedāvā piegādāt savu grāmatu ar ierakstu. Mhm, nevis lasītājs meklē autoru, lai iegūtu autogrāfu, bet autors medī kādu, kurš to gribētu.
Soctīklu placī savu skatuvīti “rakstnieks” uzbūvējuši arī literāti, kas vēl tikai ceļa sākumā. Dažiem zem privātā profila vizītkartē norādīts “rakstnieks tādā un tādā izdevniecībā”.
Neesmu gan dzirdējusi, ka izdevniecībās būtu štata autori. Reiz par šādām izpausmēm intervijā brīnījās jau atzīta latviešu rakstniece: “Nopietni?! Jūs to nopietni?” Viņa neierēc, viņai ir neērti.
Tāpat mums ir rakstnieki/dzejnieki, kas populārajā lasītāju vietnē “Goodreads” paši saviem darbiem piešķir vērtējumu (visaugstāko, protams) un pat ieraksta atsauksmi.
Dažs tik ļoti raujas būt pamanīts, ka pat izveido neesoša lasītāja profilu, lai piešķirtu sev tās piecas zvaigznes un ierakstītu “nekas labāks beidzamajā laikā nav lasīts”. Un rezultāts neizpaliek, pūlis notic, ka tā ir manta.
Kādai literatūras skolotājai šovasar pajautāju, kurš pēdējā laikā izlasītais latviešu autora romāns viņai šķiet godināšanas vērts? Un viņa nosauca darbu, kura vienīgā vērtība bija kriminālais sižets.
Tajā pašā laikā vietējā publiskajā grāmatu skapītī aizvakar atradu šogad izdotu latviešu romānu – īstu pērli. Kādam tas izrādījies lieks, jo tur nav par ko ierēkt.
Protams, dzīvojam kapitālismā, kur pieprasījums diktē noteikumus, un arī mākslinieki dažkārt danco pēc šīs stabules, jo ar autogrāfu dalīšanu telefona rēķinu nenomaksāsi.
Iespējams, arī kailo karaļu bijis vairāk nekā tas viens, tikai pietrūcis pavalstnieku, kas uzdrošinātos pateikt karalim, ka viņš ir kails. Veci cilvēki mēdz sacīt, ka vēlas nomirt pie veselā saprāta.
Laikam jāsāk vēlēties dzīvot, nekļūstot par klaunu vai ākstu. Galu galā arī katram ir iespēja dzīvot savā mikropasaulītē, nekļūstot par pūli vai pūlim.
