Zanders: Klāt streiku sezona, ko politiķi neuztver pareizi 31
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pasažieru pārvadājumu (avio, dzelzceļš u. c.) jomā strādājošajiem Rietumos (galvenokārt) ir, teiksim tā, savdabīgs paradums streikot tieši tūrisma sezonas laikā. Skaidrs, ka ceļotājus tas neiepriecina un gan jau daudzus pat sanikno, bet, no nozarē strādājošo viedokļa raugoties, tieši šis laiks ir piemērotākais, lai pievērstu uzmanību savām prasībām.
Līdzīgi ir ar mediķiem un pedagogiem Latvijā. No vienas puses, priekšvēlēšanu periodā, kad palielinās populistu nonākšanas pie varas risks, streikošanu var uztvert kā “neīstā brīdī” vai pat laivas šūpošanu.
No otras puses, izvēlētais laiks ir pilnīgi loģisks no konkrēto profesionālo grupu viedokļa. Tādēļ, ja runa ir par šādām akcijām, mans vienīgais komentārs un arī ieteikums streikotājiem būtu šāds: ja politiķis piekrītoši māj ar galvu un pat apsola prasības īstenot, prasiet puslīdz konkrētu atbildi arī uz jautājumu, no kāda avota būs solītā nauda.
Kā mēs labi zinām, paust solidaritāti un apsolīt nav liela māka un risks, ja vēlāk var plātīt rokas un teikt, ka, izrādās, nav naudas. Ja politiķis var paskaidrot, ka summa X iegūstama, piemēram, summu Y ietaupot konkrētās izdevumu pozīcijās, tad tā ir saturīgāka saruna.
Man šajā streiku tēmā būtisks liekas cits aspekts: manuprāt, politiķi pieļauj kļūdu profesionālās grupas galvenokārt uztverot kā, sociālo zinātņu žargonā izsakoties, ekonomiskās mijiedarbības aģentus. Un pietiekami nenovērtējot to, ka, atvainojos par banalitāti, mēs visi pirmkārt esam cilvēki. Mēģināšu paskaidrot.
Kad cenu kāpuma un biedējošu prognožu uzvilkts strādājošais – turklāt tas attiecas ne tikai uz t. s. budžeta iestādēm, bet arī privāto sektoru – izvirza pretenzijas varai, tā steidz mierināt, skaidrojot, ka būs tādas un tādas atbalsta programmas un maksājumi. Nesākot diskusiju par to, cik plānotais atbalsts ir adekvāts un sakarīgs, te, šķiet, netiek ņemta vērā kāda īpatnība, kas, par laimi, joprojām piemīt šo teritoriju apdzīvojošajai populācijai.
Proti, vairākums grib paši nopelnīt, vairākumam nav komfortabli saņemt pabalstus. Mūsdienās viegli iekulties nepatikšanās par t. s. politnekorektumu, tādēļ tikai piezīmēšu, ka, jā, ir sabiedrības, kurās dzīvot ar pamatīgu valsts, turīgāku tuvinieku, labdarības organizāciju utt. materiālu atbalstu ir normāli.
Latvijā, šķiet, tā nav.
Tādēļ velta ir simboliskā politisko lēmumu pieņēmēju neizpratne par to, kādēļ tāds “cepiens”, ja ir taču iezīmētas atbalsta programmas no budžeta naudas dzīves dārdzības kāpuma ietekmes mazināšanai. Streikojošais vai streikot gatavais vēlas, lai lielāka ir tieši viņa paša nopelnītā summa.
Šajā prasībā, protams, ir savi trūkumi, jo neizbēgami subjektīvi būs konkrētā cilvēka darba efektivitātes un nozīmes novērtējumi, tomēr kopumā lielāka atalgojuma prasība psiholoģiski ir pareiza un saprotama. Atalgojums nozīmē, ka strādājošais tiek novērtēts kā profesionālis savā jomā, tiek atzīta viņa nozīme sabiedrībā.
Savukārt pabalsti strādājošu cilvēku, ja tā var teikt, zemtekstā formulē kā tādu, kurš nespēj sev nopelnīt pietiekamu iztiku.
Mans pieņēmums ir, ka vairākumam tas ir aizvainojoši, ar visām no tā izrietošām sekām.
Otrs aspekts vairāk saistīts ar sabiedrību kopumā, t. i., tā nav tikai politiskās varas vaina. Varētu formulēt tā: mēs joprojām esam sabiedrība, kurā būtiska daļa uzskata par nepieciešamu sava statusa demonstrēšanu.
Vai, sarunvalodā izsakoties, zīmēšanos. Protams, pamatā problēma ir diezgan lielā ienākumu nevienlīdzība, tomēr šī situācija nebūtu tik slikta, ja pašpasludinātā “izmeklētā publika” – te pārņemu apzīmējumu no medijiem, kuri ir nepārprotami līdzatbildīgi sabiedrības krējuma tēla veidošanā, – mazāk bāztu acīs pārējiem savu pārticību (jāpiezīmē, ka nereti iluzoru).
Stress par ienākumu līmeni un no tā izrietošās prasības varai nemazināsies, ja sabiedrības pārtikusī daļa neapjēgs, ka dižošanās ar to, ko var nopirkt par naudu (sociālās platformas šajā kontekstā ir īsta nelaime…) ir ne tikai muļķīga, bet arī netālredzīga, jo neizbēgami sabiedrības lielākajai daļai rada netaisnības sajūtu.
Šis apgalvojums neizriet no teksta autora iespējamām simpātijām pret politiski kreisām idejām – pat cilvēkveidīgo pērtiķu grupās pētnieki ir konstatējuši spēju izjust netaisnību (ja vienam dod gurķi, citam – vīnogas, pirmais sašutumā atsakās no gurķa, kas vispār pērtiķiem arī ir gardums).
Patēriņa kā dzīves jēgas izspīlēšana nenovēršami rada spriedzi jebkurā kopienā.
