Klāt nākotnes izvēļu laiks. Kā pieņemt pareizo lēmumu? 0
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Protams, būtu prātīgi jau laikus izlemt, kur mācīties pēc vidusskolas vai pamatskolas absolvēšanas, taču realitātē nereti tieši pēdējos mēnešos vai pat nedēļās pirms skolas pabeigšanas skolēni intensīvi domā par savu tālāko ceļu. Tad var palīdzēt gan ieskats darba tirgus prognozēs, gan psihologu un karjeras konsultantu padomi.
Kā atzīst Jolanta Segliņa-Gluškova, psiholoģe ar plašu pieredzi karjeras konsultācijās, daudzi jaunieši, domājot par nākotni, izjūt nopietnu spriedzi līdz pat trauksmei.
Jaunos cilvēkus satrauc, kas un kā būs, vai un kā spēs tikt galā, ka ir būt patstāvīgam, atbildīgam pašam par sevi.
Cik liela būs šī neziņa un nedrošība, lielā mērā atkarīgs no tā, kādu pieaugušo dzīvi viņi redz ap sevi: cik viegli vai grūti klājas pieaugušajiem radiem, draugiem, paziņām.
Ja daudzi pieaugušie netiek galā, vaicā sev: kā būs ar mani? Satrauc gan pastāvīgas dzīves finansiālais aspekts, gan tas, kā klāsies, esot prom no ģimenes, ja izvēlētais ceļš liek kaut kur doties. Daži raizējas, vai un cik lielā mērā saņems atbalstu no vecākiem, citi nespēj izlemt vai arī nav pārliecināti par savu nākotnes profesijas izvēli – kādu ceļu izvēlēties un kurp tas vedīs.
Baidās kļūdīties un saskarties ar grūtībām. Psiholoģe piebilst, ka ir divi cilvēku pamattipi. Vieni saka: ai, tas būs grūti, bet otri ir pārliecināti: es to izdarīšu. Veiksmīgais ir otrais tips – viņi ir gatavi darīt. Ne tikai darba dēļ, bet sevis, savas dzīves un pilnvērtības izjūtas dēļ.
Lai darbs nav zobu sāpes
“Profesijas izvēle ir patiešām svarīgs un atbildīgs lēmums. Katrs savā profesijā var būt veiksmīgs, ja viņu saista tas, ko viņš dara un mācās.
Tas nozīmē – man ir jāpatīk mācīties un darboties jomā, kuru esmu izvēlējies. Interese ir motivācijas pamatā,” stāsta psiholoģe.
Līdz ar to, lai veiksmīgi izvēlētos nākamo profesiju, svarīgi izprast savas vēlmes un intereses. Tikai tad var nonākt savā īstajā vietā: tur, kur varam aizrautīgi veikt savu darbu. Ja tas izdodas, jau esam veiksmīgi.
“Parasti jauniešus mudinu pafantazēt, iedomāties, kā tas būs – diendienā praktiski būt savā izvēlētajā profesijā. Padomāt, vai kaut ko gribas darīt no sirds vai tikai “ķeksīša pēc”. Darbs nedrīkst būt kā zobu sāpes – ar mokām celties no rītiem un spiest sevi doties uz darbu. Tā strādājot, nav iespējams gūt panākumus, bet katram gribas būt veiksmīgam,” teic J. Segliņa-Gluškova.
Svarīgi izvēlēties nākotnes profesiju atbilstoši savām interesēm un spējām, sabalansēt to, ko grib, un to, ko var.
Vai mūsdienās vecākiem ir liela ietekme uz bērnu profesijas izvēli? Vecāku padoms ir svarīgs, tomēr, ja bērns izpilda vecāku vēlmes, kas nav viņa paša griba, pēc laika nāks atskārsme par nelietderīgi zaudētiem studiju gadiem.
Jāpazīst sevi
Kā jauniešiem neapmaldīties pašiem savās vēlmēs un būt pārliecinātiem par savu izvēli? Šajā ziņā var palīdzēt karjeras konsultanti un kouči, kas palīdz izlemt un justies drošam izvēlē. Karjeras konsultanti nu jau darbojas aizvien vairāk skolās.
Piemēram, Mārupes Valsts ģimnāzija jau no 2017. gada iesaistījusies Eiropas Savienības finansētā projektā karjeras atbalstam, tāpēc, piemēram, šā gada 9. klašu absolventiem jau vairākus gadus nodrošināta arī karjeras izglītība: gan dažādos pasākumos, gan individuālās konsultācijās. Mārupes Valsts ģimnāzijas pedagoģe, karjeras konsultante Ilze Rūtenberga vērtē, ka tā bijusi efektīva, jo lielākā daļa šīs skolas 9. klašu absolventu zina, ko vēlas.
Protams, viņa konsultē arī topošos 12. klases absolventus. I. Rūtenberga stāsta, ka konsultācijā vispirms jānoskaidro, ko skolēni vispār zina par profesiju pasauli.
„Ir gadījies, ka 12. klases skolēns nav vasarās strādājis algotu darbu, nav piedalījies ēnu dienās, nav apmeklējis nevienu izglītības izstādi. Viņam nav nekādas pieredzes, uz ko varētu balstīt savu izvēli.”
Tomēr arī šādos gadījumos var nonākt pie secinājumiem par iespējamo nākotni: noskaidrojot intereses, uzzinot, ar ko jaunietis nodarbojies hobija līmenī. Piemēram, ja tas ir sports, izvēlētā nodarbe var parādīt, vai jaunietis ir vairāk komandas vai individuālais spēlētājs, kam arī nozīme profesijas izvēlē.
J. Segliņa-Gluškova piemetina, ka jāņem vērā arī citi iecerētās profesijas aspekti, piemēram, tās fiziskā un komunikatīvā puse. Jāizsver, cik piemērota šī profesija ir tieši man ar manu enerģijas un aktivitātes līmeni, man kā introvertam vai ekstravertam, vai esmu uzņēmīgs un labprāt vadu vai labāk jūtos, kad mani vada.
Tāpat konsultācijas pieejamas Nodarbinātības valsts aģentūrā.
Ir arī daudz karjeras testu, ko var izpildīt tīmeklī. Tie atrodami, piemēram, www.niid.lv, www.nva.gov.lv. Tomēr I. Rūtenberga uzsver, ka individuāla konsultācija tomēr ir efektīvāka, jo konsultants rosina jauniešus aizdomāties par tādiem jautājumiem profesijas izvēlē, par ko iepriekš nav domāts, kā arī apdomāt un „sagremot” informāciju, kas dzīvē gūta.
Noderīga nākamās profesijas izvēlē ir tīmekļa vietne „profesijupasaule.lv”, kurā ir vispusīgi apraksti par visdažādākajām profesijām.
J. Segliņa-Gluškova iesaka, domājot par nākamo profesiju, iepazīties arī ar profesijas aprakstu – standartu. It kā birokrātisks dokuments, tomēr daudz pasaka par pienākumiem, kas jāveic.
Jāmēģina arī tad, ja bail
Ko darīt, ja jaunietim šķiet, ka sapņu profesija ir grūti sasniedzama: jāpārvar liels konkurss, iestājoties attiecīgajā studiju programmā, daudz jāmācās? I. Rūtenberga teic, ka ir jāmēģina arī tad, ja bail, tomēr jābūt rezerves plānam: ko darīšu, ja neiestāšos tajā augstskolā, kur esmu iecerējis.
Pedagoģe norāda, ka parasti biedē nezināmais, tāpēc, lai bailes pārvarētu, vērts apmeklēt atvērto durvju dienas sapņu augstskolā, aprunāties ar tiem, kas jau studē šajā jomā. Tāpat jāizvērtē, kādas prasmes nepieciešamas attiecīgajā profesijā, un jākoncentrējas uz to apguvi vidusskolā.
J. Segliņa-Gluškova toties saka: „Jā, parasti, izvēloties profesiju, iesaka ņemt vērā mācību priekšmetus, kuri skolā padevās un patika, bet tas nav tik strikti, jo ir daudz lielisku piemēru pretēji šim ieteikumam: piemēram, veiksmīgs grāmatvedis, kurš strauji sevi pierādīja un izvirzījās par spīti tam, ka skolā matemātika pilnīgi nepadevās.”
Koronavīrusa trauksme?
Vai jauniešu trauksmi par nākamās profesijas izvēli vairoja koronavīrusa izraisītā krīze? I. Rūtenbergas novērojumi skolā liecina: skolēnus, kuri jau pirms krīzes zināja, ko vēlas, kuru izvēle bija pamatota un kuri arī mērķtiecīgi gatavojušies izvēlētās profesijas apguvei, ārkārtas situācija no līdzsvara neizsita.
„Piemēram, mana meita arī šogad pabeigs 12. klasi. Viņa jau līdz krīzei vēlējās nākotnes studijas saistīt ar deju. Neraugoties uz to, ka ārkārtas situācijā tieši kultūras jomā strādājošie nonākuši neapskaužamā situācijā, meita savus plānus nav mainījusi,” stāsta pedagoģe.
Savukārt tie, kuri nākotnes profesiju izvēlējušies nejauši, iespējams, kādu stereotipu vadīti, ir apjukuši un īsti nezina, vai izvēle bijusi pareiza.
Pārdomas, ko es patiesībā gribu, veicina arī ārkārtas situācijā samazinātais obligāto eksāmenu skaits. Iepriekš bija jākārto četri eksāmeni, no kuriem viens bija izvēles, bet tagad obligāti ir tikai trīs eksāmeni, no izvēles pārbaudījuma, kas parasti saistīts ar nākamo studiju specifiku, var atteikties.
Jaunieši prāto, vai likt trīs vai četrus eksāmenus, un tad neizbēgami sanāk domāt par to, ko viņiem patiesībā vajag.
I. Rūtenberga teic, ka krīze parāda jaunā gaismā arī to, cik katra profesija ir ienesīga, tā var mainīt profesiju prestižu. Arī skolēniem tas var likt domāt par to, vai ārēji pievilcīgās profesijas nav zaudējušas savu spožumu. Pētnieki, piemēram, mikrobiologi, izvirzījušies priekšplānā.
Prieku vai naudu? Abus!
Ko darīt jaunietim, kurš svārstās, vai izvēlēties studijas, kas interesē, vai profesiju, kurā varēs labi nopelnīt?
J. Segliņa-Gluškova uzskata: ja profesija tiešām patīk, tajā jutīsies kā veiksminieks. „Svarīgi ir sekot savai dzīves lielajai domai par to, ko es daru savā dzīvē – tam jābūt saskaņā ar sevi pašu.
Domāt par to, kam un kādā veidā būšu noderīgs sev un sabiedrībai tā, lai pats sev patiktu. Darba intervijā darba devējs vienmēr pamanīs tos, kuriem acis spīd, kurš ir ieinteresēts, motivēts, azartisks un ar iniciatīvu. Un tāds var būt tikai tas, kuram sava profesija patīk un ir sirdslieta.
Tikai no tādiem cilvēkiem dzimst īstie profesionāļi. Ir ārsti un ir Ārsti ar lielo burtu, ir skolotāji un ir Skolotāji ar lielo burtu. Tā var teikt par visām profesijām. Mēs pamanām tos, kas izvirzās, bet izvirzās tie, kas mīl to, ko dara.
Katrs savā profesijā, strādājot no sirds un ar atdevi, var labi nopelnīt un būt veiksmīgs savā dzīvē. Vienkārši ir jāpatīk tam, ko dari, un jākļūst par profesionāli ar lielo burtu,” skaidro J. Segliņa-Gluškova.
Vienlaikus psiholoģe norāda, ka intereses nav akmenī cirstas – tās var mainīties dzīves laikā. „Reizēm mēs tikai fantazējam, ka mums kaut kas nepatiktu. Sākot darīt, paveras īstā aina un mums var iepatikties. Tāpēc ļoti svarīgi ir būt informētam par lietām, kas saistītas ar profesiju,” saka J. Segliņa-Gluškova.
„Ja bail izvēlēties, piemēram, mākslas studijas, jo ir bažas par tālāko finansiālo nodrošinājumu, vajag papētīt, ko var darīt ar mākslinieka izglītību: zināšanas par mākslu var izmantot daudzās nozarēs, kas var būt arī labi apmaksātas.
Piemēram, labi zobu tehniķi esot tie, kuri beiguši mākslas skolas, jo viņiem ir laba krāsu un formu izpratne,” teic I. Rūtenberga. „Turklāt bieži vien sabiedrībā valda stereotipi par dažādu profesiju pārstāvju finansiālo nodrošinājumu.”
Savukārt, ja jauniešiem ir intereses dažādās sfērās, var izvēlēties, ko atstāt hobijam, ko profesijai. Izvēloties kaut ko vienu, nav jāatsakās no cita, turklāt kādā brīdī profesija un hobijs var mijiedarboties un var pat apmainīties vietām.
Ekonomikas ministrijas (EM) Analītikas dienesta vadītājs Jānis Salmiņš teic: gan jauniešiem, gan vecāka gadagājuma ļaudīm jāapzinās, ka mūsdienās bieži vien vairs profesiju neizvēlas visam mūžam. Šajā mainīgajā pasaulē jābūt gataviem mācīties visu mūžu, apgūt jaunas profesijas arī 50 gados.
Ko pieprasa darba tirgus
Darba tirgus pētnieki iesaka jauniešiem tomēr ņemt vērā to, kādu profesiju pārstāvji ir pieprasīti darba tirgū un kādi ne tik ļoti. Ekonomikas ministrijas aplēses jau ilgāku laiku liecina, ka nākotnē trūks speciālistu, kam ir zināšanas tā sauktajā STEM (zinātne, tehnoloģijas, matemātika) jomā, bet būs par daudz humanitārās un sociālās jomās studējošie.
2027. gadā trūks pat 14 000 STEM speciālistu, bet 17 000 sociālās un humanitārās jomas studējušie varētu būt bez darba savā profesijā. Tāpat darba devējiem nebūs vajadzīgi tie, kuri nav turpinājuši mācības pēc 9. vai 12. klases.
Savukārt vispieprasītākie būs tie, kas ieguvuši vidējo profesionālo izglītību: diemžēl prognozes liecina, ka šāda veida speciālisti darba tirgū varētu būt pat par 40 000 mazāk, nekā nepieciešams.
EM Analītikas dienesta vadītājs J. Salmiņš uzsver: valsts tautsaimnieciskās attīstības tendences ir tādas, ka visprātīgāk katram 9. klases absolventam būtu doties vispirms apgūt profesiju. Iegūstot vidējo profesionālo izglītību, vēlāk ir iespēja arī studēt. Diemžēl pēdējos gados sarūk jauniešu skaits, kas iegūst profesionālo kvalifikāciju un valstij neizdodas sasniegt mērķi, lai vismaz puse pamatskolas absolventu dotos uz profesionālajām vidusskolām un tehnikumiem.
Karjeras konsultante Ilze Rūtenberga novērojusi, ka no viņas skolēniem profesionālo izglītību pēc 9. klases izvēlas maz jauniešu: apgūt profesiju dodas vien ceturtā daļa pamatskolas absolventu.
Runājot par izglītības piedāvājuma atbilstību darba tirgus prasībām, Ekonomikas ministrijā secināts, ka kopumā augstākās izglītības piedāvājums pēdējo gadu laikā kļuvis sabalansētāks un tuvāks darba tirgus vajadzībām.
Tāpēc mazinājusies darbaspēka nepietiekamība dabaszinātņu, IKT un inženierzinātņu jomās. STEM virzienos uzņemto studentu īpatsvars kopš 2008. gada pieaudzis par aptuveni septiņiem procentpunktiem, bet sociālās un humanitārās zinātnēs studējošo skaits sarucis par 15 procentpunktiem. Diemžēl pēdējos divos trijos gados atkal sācis pieaugt studentu skaits sociālās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās, bet inženierzinātņu, būvniecības un ražošanas programmās samazinājies.
Uzņemto studentu skaits sociālās zinātnēs, komerczinībās un tiesībās 2019. gadā palielinājies par 1145 studentiem salīdzinājumā ar 2017. gadu, tā palielinot šādas kvalifikācijas darbaspēka pārpalikuma riskus.
Kāpēc, neraugoties uz to, ka palielinās valsts apmaksāto studiju vietu skaits eksaktajās jomās, bet samazinās sociālajās un humanitārajās, jaunieši joprojām neizvēlas STEM jomu? J. Salmiņš pieļauj, ka tas saistīts ar ekonomisko izaugsmi: jaunie cilvēki var samaksāt par studijām un neies studēt eksaktās zinātnes tikai tāpēc, ka tur ir vairāk budžeta vietu. Vēl viens iemesls varētu būt jauniešu nepietiekamās matemātikas zināšanas.
EM paredz, ka Latvijas tautsaimniecībā aizvien vairāk ienāks tehnoloģijas, kuru apkalpošanai vajadzīga vismaz vidēja līmeņa mūsdienīgas prasmes: palielināsies augstas kvalifikācijas darbavietu īpatsvars, bet samazināsies zemas un vidēji zemas kvalifikācijas darba vietu īpatsvars.
Darbaspēka pieprasījums vienkāršajās profesijās līdz 2040. gadam varētu samazināties par aptuveni divām piektdaļām jeb vairāk nekā 46 tūkstošiem darba vietu. Runājot par vidējās kvalifikācijas darba vietām, jāteic, ka arī daļa no tām pazudīs, toties citas varētu nākt vietā, turklāt darbinieku novecošanās dēļ būs nepieciešama strādājošo nomaiņa.
Visvairāk vidējās kvalifikācijas darbaspēka nepietiekamību varēs izjust tādas nozares kā transporta pakalpojumi un uzglabāšana, būvniecība, apstrādes rūpniecība, kā arī lauksaimniecība un tirdzniecības nozares.
Augstākās kvalifikācijas darba vietu pieaugums kopumā palielinās pieprasījumu pēc darbaspēka ar augstāko izglītību. Sagaidāms, ka līdz 2040. gadam darbaspēka pieprasījums ar augstāko izglītību palielināsies par vairāk nekā 62 tūkstošiem. Kā jau iepriekš minēts, pieprasītāki būs STEM jomas absolventi. Pieprasīti būs arī zinātnes un inženierzinātņu jomas, veselības aprūpes un izglītības jomas speciālisti.
Ministrijas prognozes liecina, ka būtiskākais jauno darba vietu pieaugums līdz 2027. gadam sagaidāms profesionālos, zinātniskos un tehniskos pakalpojumos, būvniecībā, informācijas un komunikācijas pakalpojumos, kā arī apstrādes rūpniecībā.
EM ieskatā liela problēma ir jaunieši, kuriem ir tikai vidusskolas vai pamatskolas izglītība: ik gadu vairāk nekā 400 jauniešu nedodas apgūt profesiju. „Taču jauniešiem būtu jāsaprot, ka ilgākās nopietnās mācībās pavadīts laiks pēc tam atmaksājas ar lielākiem ienākumiem,” saka J. Salmiņš.
Toties I. Rūtenberga savā praksē novērojusi, ka strādāt uzreiz pēc skolas beigšanas plāno maz skolēnu. Vēlme ātrāk doties darba tirgū parādās ap 16, 17 gadiem, kad ir vēlme izrauties no vecāku kontroles, būt patstāvīgiem, taču vidusskolas beigu posmā jaunieši jau saprot, ka jāturpina mācības, lai darba tirgū būtu pieprasītāki.
„Ja jaunietis vēl nezina, ko studēt, nav nekas slikts gadu paņemt pauzi, pastrādāt un izdomā, ko grib. Manā skatījumā lielākā traģēdija ir tad, ja pēc skolas beigšanas ne strādā, ne mācās, bet ērti iekārtojas vecāku ligzdiņā,” teic pedagoģe.
Koronavīrusa raisītā krīze darba tirgu iespaidojusi tādējādi, ka pieaudzis bezdarba līmenis, bez darba palikuši apkalpojošo jomu un transporta nozares darbinieki: tās ir jomas, kur iepriekš strādājošo trūka, bet nu vairs ne. Protams, skarta arī kultūras nozare. Kopumā zudušas ap 60 000 darba vietu, kas ir septiņi procenti no visām Latvijā esošajām. Daļa šo darba vietu atjaunosies, bet daļa, iespējams, zudušas pavisam.
Toties attālināto mācību, darba un pakalpojumu dēļ vēl vairāk nekā agrāk trūks IT jomas speciālistu. J. Salmiņš piebilst: mūsdienu situācija ir tāda, ka teju katrā profesijā jau nepieciešamas IT zināšanas. Piemēram, metālapstrādē jāizmanto digitālās tehnoloģijas un nepieciešamas atbilstošas zināšanas.
Kopumā jau pēc diviem trim gadiem varētu atjaunoties iepriekšējā situācija, kad bezdarbs Latvijā ir ļoti zems: bez darba varētu būt seši procenti darbspējīgo iedzīvotāju.
