Klasiķi, slavenības un gandarījums. Armands Znotiņš recenzē festivāla “Rīga Jūrmala” pirmo nedēļas nogali 0
Armands Znotiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizvadīta festivāla “Rīga Jūrmala” pirmā nedēļas nogale, tas ieguvis teicamu reputāciju, uz Latviju ataicinot visizcilākos un viszināmākos interpretus, un izskatās, ka šī reputācija būs nodrošināta arī 2021. gadā.
Programmā viscaur klasika – 16. jūlijā Dzintaru vasaras koncertzālē Džona Eliota Gārdinera vadītajā priekšnesumā ar pianistes Juidzjas Vanas solo skanēja Roberta Šūmaņa Otrā simfonija, Volfganga Amadeja Mocarta Divdesmitais klavierkoncerts un uvertīra Mocarta operai “Dons Žuāns”, 18. jūlija vakaram slavenais angļu diriģents bija izvēlējies Johannesa Brāmsa Pirmo simfoniju un kopā ar Andrāšu Šifu arī Šūmaņa klavierkoncertu, bet 17. jūlijā Lielajā ģildē baritons Matiass Gērne un pianists Vikingurs Olafsons atskaņoja gan Šūmaņa, gan Brāmsa, gan Franča Šūberta vokālo kamermūziku.
Tādējādi, jau iepriekš paredzot augstu priekšnesuma līmeni, šķita, ka galvenokārt nāksies apcerēt šo muzikālo norišu sociāli komunikatīvo lomu, taču nebūt ne viss izvērtās tik iepriekšparedzami, māksliniekiem raisot arī vienu otru jaunatklāsmi.
Par lielāko gandarījumu sauktu iespēju salīdzināt divu simfoniju lasījumus Džona Eliota Gārdinera versijā un iepazīšanos ar Marisa Jansona Festivāla orķestri. Tajā sapulcināti mūziķi no orķestriem, ar kuriem savulaik strādājis ievērojamais latviešu diriģents – Berlīnes filharmonijas, Oslo filharmonijas, Amsterdamas “Concertgebouw”, Cīrihes Tonhalles, Vīnes filharmonijas un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra –, un rezultāts ir tieši tāds, kādu Marisa Jansona vārds būtu pelnījis.
Pat Dzintaru koncertzāles akustikā varēja novērtēt stīgu grupas un visa orķestra tīro, silto, noapaļoto skaņu un mākslinieku spēju panākt saliedētu ansambliskumu un vienotas muzikālās domas izpausmi.
Klāt vēl mežragi, kas ne tikai nekļūdās, bet arī spēlē tādos pašos krāšņos un izteiksmīgos toņos, klāt vēl brīnišķīgs klarnetistu, obojistu, flautistu un citu pūtēju sniegums, bet timpānu priekšnesums bija pēdējais krāsu triepiens spožam atskaņojumam.
Otra atklāsme – Džona Eliota Gārdinera interpretācijas māksla, veidojot nopietnu, dziļu un savstarpēji atšķirīgu muzikālo dramaturģiju abām simfonijām.
Gārdiners visvairāk pazīstams kā klasicisma un baroka interpretāciju meistars, taču šeit gan atskaņojuma nianses, gan lielās vadlīnijas radīja pārliecību, ka viņš lieliski jūt un saprot arī romantisma mūziku – ne velti Šūmaņa Otrās simfonijas tēli izgaismojās tādā vitalitātē un dabiskumā, turpretī Brāmsa Pirmā simfonija ritēja nepārtrauktā elpojumā no eksistenciālo tēmu pieteikuma līdz pat fināla triumfam.
Juidzja Vana un Andrāšs Šifs ar nelabvēlīgiem akustiskajiem apstākļiem saskārās vēl lielākā mērā nekā orķestris – tādēļ jo vairāk jānovērtē gan Mocarta Divdesmitā klavierkoncerta skaņas izplaukšana no klusuma un daudzu lirisku krāsu klātesamība, gan Šūmaņa klavierkoncertā dzirdamā solista brīvā ļaušanās mūzikas romantiskajam plūdumam apvienojumā ar dziedošu un izlīdzinātu piesitienu.
Abu solistu individualitātes, protams, atšķirīgas (uz ko norāda kaut vai Juidzjas Vanas nepārvaramā vēlme pēc veselām trim piedevām), taču divu stilistiski dažādu klavierkoncertu lasījumos bija arī vienojošais – prasme ieraudzīt un sasniegt balansu starp atklāti dramatiskiem saviļņojumiem un kontemplāciju, vienlaikus paturot prātā nepieciešamību saprasties arī ar diriģentu un orķestri. Šai ziņā neviens no interpretācijas dalībniekiem nelika vilties.
Vienots skatījums uz mūziku, plastisks temporitms un brīva saprašanās ir neatņemami svarīgas kvalitātes arī vokālajā kamermuzicēšanā, un 17. jūlija koncerts deva iespēju uzzināt, kā ar to ticis galā Matiasa Gērnes un Vikingura Olafsona duets. Manuprāt, visai veiksmīgi – iespējams gan diskutēt par klavieru partijas saskarsmi ar dziedājuma agoģiku vai nepieciešamību vēl paplašināt vokāli instrumentālo nianšu diapazona robežas, taču daudz kas no koncertā dzirdamajām vērtībām atgādināja par kādu citu programmu – Elīnas Garančas un Malkolma Martino uzstāšanos Liepājas “Lielajā dzintarā” pagājušā gada oktobrī.
Abu koncertu salīdzinājums raisīja apjautu, cik dažādi var skanēt cilvēka balss un cik vērienīgs ir 19. gadsimta klasiķu atstātais mantojums – pretstatā Garančas izvēlētajai Brāmsa lirikai šeit programmas fināls ietvēra vācu meistara ciklu “Četri nopietni dziedājumi”; jau pirms tam klausītāji sastapās ar romantisma laikmeta solodziesmas filozofiskāko daļu Šūberta opusā “Ceļinieks” vai “Vilhelma Meistara ciklā”; visbeidzot, arī Šūmaņa dziesmu lasījumos krāšņi izpaudās Matiasa Gērnes priekšnesuma dramatiskais potenciāls un tembru piesātinājums, arī šeit solists guva vēlamo atbalstu dialogā ar Vikingura Olafsona klavierspēli.
Noslēgumā pāris piezīmes par vairākiem pozitīviem aspektiem un arī vismaz pagaidām neīstenoto.
Pirmkārt, kā zināms, kultūras pasākumu organizācijā katra detaļa ir svarīga – un, lūk, te bija gan lakoniskas, brīvi pieejamas programmiņas, gan arī izvēle par labu saprātīgā laikā un apjomā īstenotiem koncertiem.
Otrkārt, festivālā “Rīga Jūrmala” ietilpst arī koncerti divpadsmitos dienā – un tas palīdz veidot visaptverošu, ideālam tuvu kultūrvidi.
Taču šāds nākotnes ideāls nav iedomājams bez atbilstoša repertuāra, un vairākas nebūt ne izaicinošas idejas varēja realizēt jau tagad. Vispirms, nekas netraucēja arī Džonam Eliotam Gārdineram atcerēties Pētera Vaska 75. dzimšanas dienu, ņemot vērā to, ka viņa mūziku spēlē visā pasaulē.
Tālāk – šogad simtā jubileja ir Malkolmam Ārnoldam, un tādēļ būtu bijis tikai pašsaprotami, ka Dzintaru koncertzālē kontrastu ar klasicisma un romantisma opusiem radītu kāda no viņa simfonijām.
Visbeidzot, var jau jokot par to, ka Matiasa Gērnes un Vikingura Olafsona koncertā pietrūka otrās daļas ar Šostakoviča “Antiformālistu galeriju” un latviešu komponistu jaundarbiem.
Taču, ja pavisam nopietni – visi justos ērtāk, ja izvērsto programmu sadalītu divās daļās, un tad arī tur atrastos vieta kādam Latvijā nezināmam islandiešu nacionālromantisma pārstāvim. Vai vismaz Hugo Volfam.
