Klasika un mūsdienas Rundālē 0
Mūzikas pasākumu programma 2019. gada aprīlī šķiet tikpat daudzveidīga kā iepriekšējās nedēļās un mēnešos.
Kinoteātrī “Splendid Palace” norisinās konkurss “Rīga Jazz Stage”, Matīss Čudars spēlē ar Latvijas Radio bigbendu un kopā ar Jāni Šipkēvicu, Kasparu Kurdeko un Lindu Leimani raksta mūziku jaunajam baleta iestudējumu diptiham “Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas” Latvijas Nacionālajā operā. Emīla Dārziņa mūzikas skolas orķestris gatavo programmu “Pavasara pastorāles”, tiklīdz gaisā jūtams meteoroloģiskais pavasaris, klāt pienācis arī orķestra “Rīga” festivāls “Windstream”, un, visbeidzot, jaunie laikapstākļi nav gājuši secen arī Rundāles pilij.
Pianists Vestards Šimkus un diriģents Guntis Kuzma pazīstami no Dārziņa skolas gadiem, taču kopā muzicē pirmoreiz, un 6. aprīļa pēcpusdienā Rundāles pils Baltajā zālē viņiem pievienojās Liepājas simfoniskais orķestris.
Ar skatu uz iepriekšējiem koncertiem – pirms nedēļas Dzintaru koncertzālē Šveices viesmākslinieku priekšnesumā skanēja Ludviga van Bēthovena Trešais klavierkoncerts, un tagad šo pašu opusu bija iespēja noklausīties vēlreiz.
Līdzās otra Vīnes klasiķa – Volfganga Amadeja Mocarta – Trīsdesmit piektā jeb “Hafnera” simfonija, un starp abiem lielformas darbiem vieta atrasta arī latviešu mūzikai – Ērika Ešenvalda “Noktirnei”.
Lai arī viens aspekts abus koncertus vienoja – ieinteresētu klausītāju viscaur piepildīta koncertzāle –, abos gadījumos jūtami atšķiras akustika un skaņas dinamika, tādēļ arī Bēthovena klavierkoncertu varēja klausīties it kā no jauna. Un uzskatāmas atšķirības bija arī starp pašām interpretācijām – ja pianista Frančesko Pjemontēzi, diriģenta Markusa Pošnera un Itāļu Šveices orķestra sniegumā tā guva pietiekami kolorītu un ekspansīvu, taču galvenokārt skaidru un klasisku veidolu, tad latviešu mūziķu versija izklausījās ievērojami romantiskāka.
Skaņuraksta lasījums šādu partitūras iztulkojumu lielā mērā attaisnoja – Vestarda Šimkus spēlē romantiskā agoģika, tembrālo krāsu saplūdinājumi un emociju subjektivitāte bez kādām disonansēm apvienojās ar pianistiskā toņa piesātinājumu un līdzsvarotību, virtuozo pasāžu precizitāti un mākslinieciskās dramaturģijas noteiktību, turpretī Gunta Kuzmas pieeja un veikums ļāva noticēt diriģenta teiktajam, ka viņa skatījumā Bēthovena opuss ir “viens no brīnišķīgākajiem klavierkoncertiem”.
Diriģenta un orķestra sadarbība īstenojās krāšņā un izteiksmīgā stīgu grupas skanējumā ar daudzām izkoptām pūšaminstrumentu replikām
Tikpat veiksmīgais formas risinājums saistīja uzmanību arī pēc klavierkoncerta pirmās daļas. No otras puses – šāda spēles maniere un koncepcija tomēr bija pārāk smagnēja, lai Rundāles pils interpretāciju izceltu pāri Dzintaru koncertzālē dzirdētajai, taču pats galvenais – profesionāls orķestris parasti nepieļauj tādas elementāras kļūdas kā šeit.
Ja visa orķestra akordu vairākkārtēja iestāšanās notiek ar pamatīgi neveiklu izklupienu bezdievīgi netīrā intonācijā, tad šādi brīži uzreiz nomāc pārējās orķestra spēles sekmes.
Arī Ērika Ešenvalda “Noktirnes” interpretācija nebija gluži ideāla, tomēr ar Liepājas simfoniskā orķestra profesionālo sagatavotību pilnībā pietika, lai pilnvērtīgi atklātu latviešu komponista skaņdarba būtību un vēstījumu.
Turpretī atkalsastapšanās ar Ešenvalda partitūru sevī ietvēra vērā ņemamu jaunatklāsmes prieku, liecinot ne tikai par Gunta Kuzmas vadītā lasījuma tēlainību un intensitāti, bet arī par pašas mūzikas satura piepildījumu un daudzslāņainību.
Ar 2007. gadu datētā “Noktirne” atsauca atmiņā gadu iepriekš Ešenvalda komponēto simfonisko miniatūru “Mākoņi”, un, lai arī “Noktirnes” muzikālo līniju uzplūdi ir sabiezinātāki jau no paša sākuma, abas partitūras vieno personiski izjusta pārdzīvojuma un enigmātiskas dabas metafiziska pieredzējuma klātbūtne.
“Noktirnē” tas bija jūtams vēl radikālākā aspektā nekā “Mākoņos”, un Sāras Tīsdeilas dzejas skandējums līdz ar flautas telpisko atrautību no orķestra bija divi uzskatāmākie rakursi, kas palīdzēja radīt fascinējošu un daudznozīmīgu iespaidu.
Koncerta otrajā daļā atskaņotā Mocarta Trīsdesmit piektā simfonija klausītājus atgrieza atpakaļ klasicisma laikmeta mākslas realitātē – ar spilgtām muzikālā zīmējuma krāsām, noskaņu vitalitāti un precīziem kontrastiem starp saviļņojošu majestātiskumu, lirisku jūtīgumu un spriegu aizrautību.
Arī interpretācijas gaitai varēja sekot ar prieku – Liepājas simfoniskais orķestris te bija saglabājis skaņas bagātīgumu un dzīvīgumu, turpretī atskaņojuma kopaina vēstīja par Gunta Kuzmas un orķestra teicamo saprašanos, kas nodrošināja stabilu dramaturģisko arhitektoniku.
Bez šaubām, arī šeit uzstāšanās stilistiskie parametri uzskatāmi par diskutabliem, un Liepājas simfoniskā orķestra sniegumam līdztekus rūpīgākam intonatīvajam slīpējumam nāktu par labu arī lokanāka izsmalcinātība.
Un, visbeidzot, lai arī cik labi Rundāles pils Baltajai zālei piestāvētu Bēthovena Trešais klavierkoncerts, joprojām paliek neatbildēts jautājums, kādēļ tik aktīvi strādājošam komponistam kā Ešenvalds neviens vēl nav aicinājis ērģeļkoncertam “Okeāna balss”, klarnetes koncertam “Arktikas nakts vīzijas” un koncertam koklei un orķestrim pievienot arī klavierkoncertu.
