– Ko nozīmē apvienot balerīnas ikdienu ar horeogrāfijas studijām? 0
E. Leimane-Martinova: – Pēdējos mēnešos vispār brīnos, no kādām rezervēm ķermenis vēl smēla spēkus. Pirmdienas, kas vienīgās darbā brīvas, nācās pavadīt Mūzikas akadēmijā. Iepriekšējā svētdienas vakarā esi nodejojusi vadošo lomu, atgriezies mājās vēlu naktī, otrā rītā jau agri augšā… Visus četrus studiju gadus esmu pavadījusi bez brīvdienām. Bija brīži, kad gribējās visam atmest ar roku. Bet nu jūtos ļoti laimīga un privileģēta, jo jauniem horeogrāfiem ļoti maz tiek dota iespēja parādīt sevi publikai.
– Vai citu valstu baleta teātri jūs nav mēģinājuši aizvilināt?
– Ir gan. Bet balerīnai ļoti būtisks ir teātra repertuārs. Mums tas ir pateicīgs, plašs, kā reti kur pasaulē. Viss klasikas zieds – “Gulbju ezers”, “Apburtā princese”, “Riekstkodis”, “Bajadēra”, “Dons Kihots”, “Korsārs”, “Kopēlija”, tagad “Raimonda”. Balerīnas ēdienkarte, goda pjedestāls, uz kura stāvēt un atkal atgriezties. Pat ja vilinātājs ir teātris ar spožu vārdu, bez atbilstoša repertuāra nav nekādas jēgas turēties pie tā tikai spožā “zīmola” dēļ. Piemēram, Parīzes operā vairs ir tikai trīs klasiskā baleta izrādes. Jo, lūk, jau kopš Saules karaļa Luija XIV laikiem horeogrāfs uzlūkots par lielāko noteicēju baleta rangā. Tālab arī tagad visa uzmanība veltījama horeogrāfiem un viņu fantāzijām. Tas nav slikti, Parīzē sapulcināti ārkārtīgi spēcīgi vārdi, paši labākie pasaulē, bet … brīnos, kā teātris nebaidās zaudēt savu profesionālo līmeni, ja praktiski klasiku vairs nedejo. Mēnesī tikai viena klasiska izrāde – balerīnai tas nav nekas! Jā, ir būtiski atspoguļot laikmetu, kurā dzīvojam, un deja attīstās. Bet jābūt līdzsvaram. Tāpēc mazliet izbrīna attieksme pret klasiku, it īpaši tāda mēroga kompānijā kā Parīzes opera. Savukārt mums Baltijā konkurentu nav. Tiesa, citur pasaulē ir atšķirīga pieeja. Vācijā jauniestudējumus veido blokos – nodejo uzvedumu desmit reizes, ķeras pie nākamā un iepriekš iestudēto vienkārši aizmirst. Turpretī Londonā Koventgārdena operā, kas balstās uz sponsoriem, jānodejo noteikts bloks ar “gulbjiem”, “riekstkožiem” – pa 60 izrādēm. Šis klasikas blieziens nepieciešams, lai, ņemot vērā publikas gaumi, savāktu naudu sezonai un teātris varētu iestudēt arī kaut ko citu. Protams, emocijas caur ķermeni vairāk iespējams izpaust laikmetīgajā dejā, bet klasika ir vērtība, kanons. Mans diplomdarbs “Tikko” noteikti nav laikmetīgā deja, tas ir uz klasiskās bāzes veidots drīzāk neoklasiskais balets, jo meitenes tomēr būs uz puantēm. Bet varbūt arī nevajag tik ļoti pa plauktiņiem, noteiktos rāmjos…
M. Komarova: – Man gan noteikti tuvāks laikmetīgais balets, tur izpaužas mans īstais “es”.
J. Trautmane: – Kopš bērnībā redzēju “Riekstkodi”, ilgi biju klasiskā baleta varā. Laikmetīgā deja nevilināja, bet, strādājot baletā, tā kļūst arvien tuvāka izteiksmes brīvības dēļ.
