Klasika Cēsīs un Liepājā 0
Pēc koncertiem aizvadītās nedēļas sākumā, kas saistīja ar latviešu komponistu mūzikas pirmatskaņojumiem (Mārītes Dombrovskas, Anetes Ašmanes, Maijas Einfeldes jaundarbi), atskaņotāji atkal pievērsušies labi pārbaudītām vērtībām, koncertu organizētājiem publikas interesi par iepriekš neparedzamo drīzāk radot ar slavenu interpretu vārdiem.
Tā notika 4. Starptautiskā festivāla “Čello Cēsis” pirmajā vakarā 2018. gada 14. septembrī un arī Liepājas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanā dienu vēlāk, tādējādi savstarpēji sasaucoties diviem citādi gluži atšķirīgiem pasākumiem – izsmalcinātai kamermūzikas programmai un vērienīgam simfoniskam koncertam –, kur Mālera simfonijas lasījumā daudzskaitlīgajām Liepājas mūziķu rindām vēl pievienojās papildspēki no Lietuvas Valsts simfoniskā orķestra. Un uz jautājumu, vai bija vērts no galvaspilsētas doties uz Cēsīm un Liepāju, uzreiz var atbildēt apstiprinoši, lai gan, protams, ne gluži viss izskanēja vienlīdz spilgti un profesionāli pārliecinoši.
Tātad – ievērojamā vācu čellista Daniela Millera-Šota un ne mazāk ievērojamās latviešu pianistes Laumas Skrides programmā viscaur klasika – Ludvigs van Bēthovens, Roberts Šūmanis un Frideriks Šopēns. Līdz ar to šoreiz nevajadzēja iedziļināties nekad vēl nespēlētās partitūrās un droši varēja koncentrēties uz pašām interpretācijām, uzzinot, kas mūziķu spēlē pausts skaidri un izteiksmīgi un kas palicis nepateikts. Bet interpreti te bija pateikuši ļoti daudz un augstā mākslinieciskā kvalitātē. Vispirms jau – laikabiedru liecībās par Bēthovena Ceturto sonāti čellam un klavierēm un Šopēna čella sonāti lasāma pārliecība par šo opusu neordināro raksturu un īpašo sarežģītību (tāds pats viedoklis, bez šaubām, eksistēja arī par Šūmaņa skaņumākslu), un Cēsu koncertzālē dzirdētā uzstāšanās nudien atklāja, cik šī mūzika patiesībā ir nopietna un komplicēta – katrā ziņā viens otrs retrospektīvi noskaņots mūsdienu autors raksta daudz vienkāršāk. Un Daniels Millers-Šots šo skaņdarbu kompleksitātes atspoguļoja ļoti uzskatāmi un dzīvīgi, ar piesātinātu dramatismu un tikpat uzrunājošu lirisku nianšu gammu, ar viengabalainu muzikālās domas virzību un daudzšķautņaini veidotu formu. Iebildes varētu būt vienīgi pret interpretāciju tembrālo veidolu – dažbrīd čellista spēlētais tonis izklausījās pārāk ass, dzeldīgs, taču tāds nu acīmredzami bija mūziķa stils un attieksme.
Ieraugot Laumas Skrides vārdu “Rudens kamermūzikas festivāla” programmās, jau uzreiz ir skaidrs, ka vismaz no pianistes puses varēs saskarties ar visaugstākā līmeņa priekšnesumu, un lūk – šogad šis brīdis pienācis Cēsīs cita festivāla ietvaros. Un, lai arī cik klusināti pianiste spēlētu, lai arī kāda būtu zāles akustika, viņas atveidotajā klavieru partijā vienalga bija nešaubīgi dzirdama katra pasāža, katra skaņa harmoniskajās vertikālēs, mūziķei vienlaikus lieliski zinot jebkura motīva un struktūras konceptuālo jēgu un emocionālo kontekstu. Līdz ar to Daniela Millera-Šota un Laumas Skrides muzikālais dialogs izvērtās tik noslīpēts un saskanīgs kā reti kad, abiem interpretiem spoži iedzīvinot atšķirības starp Bēthovena agrīnajām variācijām par Mocarta “Burvju flautas tēmu” un vēlāk radītās sonātes eksistenciālo dziļumu starp Šūmaņa “Fantāzijskaņdarbu” tēlu un noskaņu pretstatiem un Šopēna sonātes psiholoģisko spriegumu. Tā arī bija viena no izcilākajām koncerta vērtībām.
Pagājušajā gadā Liepājas simfoniskais orķestris sezonu sāka ar Karla Orfa kantāti “Carmina Burana”, tagad – koncertzālē “Lielais dzintars” 2018. gada 15. septembrī – ar tādu pašu vērienu un vispārzināmiem darbiem, programmā iekļaujot Pētera Čaikovska Pirmo klavierkoncertu un Gustava Mālera Pirmo simfoniju. Daniela Millera-Šota un Laumas Skrides spēlētie “Fantāzijskaņdarbi” uzreiz atsauca atmiņā altistes Andras Dārziņas, pianistes Hertas Hansenas un flautistes Ilonas Meijas cienījamo veikumu citos Šūmaņa opusos nedēļas sākumā, bet Liepājas simfoniskā opusa un viņu līdzgaitnieku priekšnesumam savukārt nācās konkurēt ar neskaitāmām izcilām un mazāk izcilām Čaikovska klavierkoncerta interpretācijām un tās pašas Mālera simfonijas lasījumu šovasar Dzintaru koncertzālē Antonio Papāno vadībā. Tādēļ nepārsteidz, ka rezultāti bija dažādi.
Moldovā dzimušais ASV pianists Aleksandrs Palejs nepārprotami ir oriģināla personība, un arī viņa skatījums uz Čaikovska klavierkoncertu bija izteikti individuāls – it kā izkāpis no senlaikiem, kad romantisks rubato bija pāri visam. Un tas, protams, aicināja ar papildu interesi ieklausīties pianista izsauktajos emociju virmojumos un viņa pārraudzītā muzikālā pavediena iepriekšneparedzamajos pavērsienos, kur netrūka arī virtuozitātes un toņa piepildījuma. Taču – kā zināms, Čaikovska ģenialiāti raksturo ne tikai aizrautīgi jūtu kāpinājumi, bet arī apbrīnojami harmoniska loģika, un to nu Aleksandrs Palejs diemžēl neņēma vērā. Līdz ar to izvērstā opusa lasījumā bija ne mazums brīžu, kad pianists un diriģents Čaikovska muzikālo audumu vilka katrs uz savu pusi, un šeit pārliecinošāks, godīgi sakot, šķita Gintara Rinkeviča redzējums.
Lietuviešu diriģents savu izpratni par mūzikas vēstījumu un struktūru brīvi varēja realizēt Mālera Pirmās simfonijas lasījumā, un tur viņam šķēršļus radīja vienīgi Liepājas simfoniskā orķestra ierobežotie spēki. No vienas puses, kopējās sadarbības rezultāts daudzkārt pārliecināja ar saistošu un precīzu māksliniecisko dramaturģiju, ar prasmīgi izzīmētiem raksturiem un kolorītām emocionālām atklāsmēm. No otras puses, šeit, tāpat kā Čaikovska opusa atskaņojumā, priekšnesuma līmenis pastāvīgi mainījās – no brīnišķīga stīgu grupas un visa orķestra skanējuma līdz brīžiem, kad mežragi sevi apkaunoja, no krāsainām niansēm pūšaminstrumentu spēlē līdz jūtami blāvākām un neskaidrākām aprisēm. Taču skaidrs arī tas, ka Mālera simfonijas ikkatram orķestrim ir izaicinājums, un Gintara Rinkeviča vadībā Liepājas mūziķi katrā ziņā ir spējīgi uz vēl spilgtāku un saliedētāku sniegumu.
