Egils Līcītis: Ir latvieši, kuriem vairs nepatīk būt latviešiem 23
Profesori un studenti no “Turības” augstskolas esot izpētījuši klāru bildi, ka aptaujātiem dažādu tautību vietējiem cilvēkiem svarīgākās vērtības šķiet ģimene, veselība un darbs, kamēr nacionālās identitātes apdraudējums ir vien 8. vietā pēc nozīmes. Vairāk nekā 37 procentiem nebūtu iebildumu, ja citas kultūras pārstāvis (teiksim, muhamedānis vai indiānis) ieprecētos ģimenē kā znotiņš, toties lielākā daļa gan negribētu, ka citas rases cilvēks, piemēram, melnādainais, gājienā nestu Dziesmu svētku karogu. Nu, redziet, akadēmisko ļaužu pētījums it kā apliecina un saka – nav nemaz tā jāraizējas par nacionālās identitātes saglabāšanu, jo ļoti daudziem Latvijas apdzīvotājiem tas nešķiet necik no svara. Kaut kas tāds – spalviņas vērts. Tā ir tēma ne no augšgala, bet “pie atgriezumiem”, par ko padomās tad, kad cilvēkam būs apmierinātas materiālas, taustāmas lietas, nopirkti Levi Strausa džinsi un blondīnes piedalījušās Luī Vitona dārgo izejamo somiņu parādē.
Uzrādītie skaitļi dara sirdi grūtu patriotiski noskaņotiem vērtību godātājiem, kam latvietība ir dārga un nepavisam ne zemē metama, aizmirstama piederība. Droši vien augstskolniekiem par viņu pētījumu nevar pārmest nūdeļu karināšanu uz ausīm. Objektīvi ir jāatzīst, ka ir diezgan latviešu, kam sev vien zināmu apsvērumu dēļ vairs nepatīk būt latviešiem. Mūsu dzīves un nacionālās kultūras telpa viņiem šķiet par sīku vienību, kā Gaiziņkalns pret pasaules galotni Everestu. Tautiņa izmirstoša – kas zina, varbūt latvieši pazudīs, tāpat kā pazūd telefona stabi no pilsētas un lauku ainavas. Tad jau laikus ir derīgi pārkvalificēties par kosmopolītisku uzskatu pasaules pilsoni un nelikties ne zinis par latvisko izcelšanos. Galu galā šodien visi ceļi vaļā, kur ir labi, tur ir tēvija.
Interesanti, ka stāstam par nacionālās identitātes saudzēšanu ir sena vēsture. Matīss Kaudzīte pirms gadiem simtu trīsdesmit sūrojās par Piebalgas latviešu biedrības sašķelšanos divās naida strāvās. Viena bija ar tautisku novirzienu, kurpretim otra – ar starptautisku, kam mazāk rūp latviešu tautas, bet vairāk cilvēces vispārības centieni.
Taču uz to gan vedina mūsdienās izpētītais, ka nemaz nenāktu par sliktu skolās ieviest zināmu daudzumu patriotiskās audzināšanas. Sekmēt tautiska kinematogrāfa attiecīgu filmu iznākšanu (kino – svarīgākā no mākslām, kā mācīja biedrs Ļeņins) un vairāk pievērsties, atbalstīt nāciju vienojošās lietas. Tas būtu valdības pirmais pienākums – rādīt piemēru, kā patriotiski un nelokāmi gods kalpot tēvijai un ka “ozoli vēl Baltijā”. Diemžēl valdībā pulcēti nedarbnieki un pēc šiem paraugiem grūti kļūt par patriotiem. Politiskie prātnieki domā – ak, Svētā Jeruzaleme, kaut man runas musturā nepietrūktu svešvārdu, lai piebāztu vēlētāju galvas ar aplamībām. Bet zirgs iet pie auzām, nevis auzas pie zirga. Tāpēc skola jākāpina par vērtību, toskait pilsoniskuma, patriotisma un nacionāluma ieaudzinātāju, ja baltajās bērnu galviņās to nav iedēstījuši vecāki.
