Klaiņojoši suņi mežā nodara lielu postu, atzīst mednieki 2
Klaiņojoši suņi. Mūsdienās pilsētās tā ir salīdzinoši reta parādība, jo lielākajos novados ir vismaz pa vienai dzīvnieku patversmei, kur nogādā, aprūpē vai likvidē (neārstējami slimos un savainotos) klaiņojošos suņus un kaķus.
Taču lauku teritorijās ir pavisam cita aina. Caurbraucot ciemus un lauku platības lieli suņi nav retums un tie nav klaidoņi, bet saimnieku suņi, kurus vienkārši palaiž pastaigāties. Arī medību praksē ir nācies saskarties ar brīvi staigājošo suņu ietekmi, kad platības ir tukšas kā izslaucītas, kad dzirdi suņu baru rejam un kaucam, dzenoties pakaļ izbiedētai stirnai, kas histēriski rej, līdz iestājas klusums.
Vietējie medību kolektīvi neko īsti nevar izdarīt, jo ir jāsaglabā labas attiecības ar zemes īpašniekiem. Tātad atliek paļauties tikai uz suņu saimnieku godaprātu vai soda sankcijām no atbildīgo iestāžu puses.
Par spīti tam, ka obligātā suņu mikročipēšana un reģistrēšana Lauksaimniecības Datu centrā (LDC) ir ieviesta pirms pus gada – 2017.gada 1.janvārī visiem suņiem, kas uz to brīdi bija vecāki par sešiem mēnešiem bija jābūt jau reģistrētiem – joprojām ir suņi, kam nav mikročipa. Pēc dažādu nacionālo un starptautisko organizāciju un iestāžu domām, Latvijā ir no 160 līdz 250 tūkstošiem suņu. Piereģistrēti nedaudz vairāk kā 100 000. Iespējams, saimnieki nav informēti par atbildību vai tiem ir pilnīgi vienalga. Tieši ar vienaldzību ir izskaidrojama cilvēku bezatbildīgā rīcība, palaižot suņus brīvsolī ārpus sētas.
Attēlā redzamie divi suņi attiecīgajās platībās netālu no Liepājas robežas tiek novēroti jau otro gadu no vietas. Šie klaiņojošie suņi regulāri skraida apkārt, inspicē pļavas, aprej garām braucošās mašīnas un seko kājāmgājējiem, radot pavisam neomulīgu sajūtu. Salīdzinoši bieži tie ir manīti klīstam pa pļavām. Iespējams, tādēļ netālu esošo aitu elektroaploku saimnieks ir papildinājis ar sieta žogu. Citam īpašniekam tur pat pieder arī gaļas govju un teļu ganāmpulks, kas sadalīts pa diviem aplokiem, taču diez vai divi suņi varētu uzdrošināties noplēst teļu. Jēri ir pavisam cita lieta. Apkārtnes pļavās dzīvo arī stirnas, kurām tagad ir vai vismaz būtu jābūt mazuļiem.
Medniekiem nākas ļoti bieži saskarties ar suņu nodarīto postu meža dzīvniekiem. Brīvsolī palaistie, it kā nenokontrolētie suņi rada stresu stirnām, briežiem un citiem meža iemītniekiem, nojauc viņu ieradumus, traucē dabīgos procesdus, apdraud mazuļus. Liels suns salīdzinoši ātri var tikt galā ar stirnu, vēl ātrāk ar kazlenu. Lauku teritorijās klaiņojoši suņi veido barus un darbojas organizēti, plosot ne tikai meža dzīvniekus, bet arī mājlopus.
Liepājas Pašvaldību policijas pārstāvis paskaidroja, ka struktūrvienības uzdevums ir pieņemt zvanu un nodot informāciju dzīvnieku patversmēm. Prioritāte ir Ministra kabineta un pilsētas saistošo noteikumu ievērošana, nevis mikročipu esamības pārbaude, lai gan tieši mikroshēma zem ādas un reģistrācijas ieraksts LDC ļauj noteikt suņa piederību un sodīt tā īpašnieku par dzīvnieku labturības noteikumu neievērošanu un, iespējams, kaitējuma nodarīšanu kāda mantai vai medību resursiem, kas būtībā, ir valsts īpašums.
Piemēram, Liepājas Pašvaldības policijas rīcībā nav mikročipu lasītāju, taču šobrīd finansējums to iegādei esot projektā. Pārbaudīt, vai suns ir reģistrēts LDC datu bāzē nav pilsētas policistu pienākums. To dara patversmes, kuru pienākums ir pēc informācijas saņemšanas vai nu sameklēt klaiņojošo suni, noķert un nogādāt patversmē vai pieņemt, ja to atgādā kāda persona.
Patversmē pārbauda, ir vai nav mikročips, vai suns ir reģistrēts un tad sazinās ar saimnieku. Gadījumā, ja suns ir kādam uzbrucis vai nodarījis kādu postu, policija pieprasa informāciju par suni, mikroshēmas esamību un reģistrāciju LDC no patversmēm.
Nīcas novada Pašvaldības policija gluži otrādi piefiksē brīvi staigājošos saimnieku suņus, uzsāk pārrunas par noteikumu ievērošanu un ikvienā šādā situācija prasa uzrādīt suņa veterināro pasi un reģistrācijas dokumentus LDC.
Nīcas pašvaldības policists atzina, ka arī šajā novadā ir bijis gadījums, kad brīvi palaisti suņi nokož mājlopu – kazlēnu. Tie ir tikai divi atšķirīgas pieejas piemēri.
Aptaujājot Valsts Vides dienesta, Lauku atbalsta dienesta un Zemkopības ministrijas pārstāvjus, kļūst skaidrs, ka nav nekādas suņu nodarīto postījumu statistikas. Zemkopības ministrijā sacīja, ka gadā tiekot saņemti četri, pieci zvani ar jautājumu, ko darīt, ja klaiņojošs suns uzbrucis mājlopiem. Ko darīt? Neko. Cilvēkam ir iespēja vērsties pie vietējās pašvaldības policijas.
Ja ir zināms, kam suns pieder, var mēģināt piedzīt no saimnieka kaut kādu kompensāciju. Taču, pat, ja arī suns ir čipēts un ir skaidrs, kurš ir tā īpašnieks, bet suni nepieķers nozieguma vietā, pierādīt kaut ko ir ļoti grūti. Tas attiecas uz postījumiem, kas nodarīti mājlopiem. Pierādīt, ka tie liela izmēra jauktasiņu suņi, kuri ikdienā brīvi skraida savā vaļā, ir vainojami stirnu un to mazuļu nokošanā, kā arī citu meža zvēru medīšanā un nogalināšanā, praktiski nav iespējams.
Saimnieku, ja tāds ir, var sodīt tikai par labturības prasību (Ministru kabineta noteikumi Nr.266 ) pārkāpšanu, proti, par suņa palaišanu bez pieskatīšanas. Ja sunim nav mikročipa un tas nav reģistrēts LDC, tad arī par attiecīgo pārkāpumu. Un viss. Kas notiek mežā, paliek mežā un uz bezatbildīgo saimnieku sirdsapziņas.
Sods par suņa nereģistrēšanu Lauksaimniecības Datu centrā datu bāzē: privātpersonām no 7 līdz 210 eiro, bet juridiskajām personām no 15 līdz 350 eiro.
Par klaiņojošo suņu, tāpat kā par savvaļas dzīvnieku nodarītajiem postījumiem jāziņo vietējās pašvaldības policijai un medību komisijai, kura sadarbībā ar Lauku atbalsta dienestu un Valsts meža dienestu izveidos postījumu un kompensācijas apmēra izvērtēšanas komisiju.
Par brīvi klaiņojošajiem suņiem ir jāziņo tuvākajai patversmei vai Pašvaldības policijai, kas nodos informāciju patversmei. Ja nav pie rokas pilsētas vai novada policijas telefons, var sazināties ar Glābšanas dienestu pa telefonu 112 un dežurants novirzīs zvanu pēc piederības.
