Tostarp izrādās, ka tas, kas spēj iedzīt loģikas strupceļā rietumniekus, itin nemaz nav nekas neparasts dažām afrikāņu ciltīm un polinēziešu iezemiešiem. Piemēram, Klusā okeāna salu priesteriem ir tradīcija tūlīt pēc bērēm kapu no visām pusēm apliet ar lipīgu koku sulu vai apkraut ar gliemežvākiem. Viņi apgalvo, ka to darot tāpēc, lai kaps, raugi, “neaizietu”. Tāpat rīkojas nēģeru vūdū kulta priesteri Haiti. Bet Tongas salās ir cilts, kas vienā kapā vienmēr apglabā tikai divus cilvēkus. Izrādās, kaps ar vienu cilvēku var “aiziet”, bet ar diviem – nevar. Proti, ja viena dvēsele sagribēs pārcelt vietu, tad otra noteikti tam pretošoties. 0
Bet gluži svaigs notikums piedzīvots ASV Kanzasas pilsētiņā Folikrīkā. Tas noticis 1989. gadā. Kādā agrā rītā, izejot no mājas pārbaudīt lopus, Džo Bernijs tieši sava pagalma vidū ieraudzīja nezin no kurienes uzradušos kapa uzbērumu ar saplaisājušu kapakmeni! Izbailēs iekliedzies, 60 gadus vecais fermeris meties atpakaļ mājā un nekavējoties izsaucis policiju. Tā arī drīz ieradusies.
Uzraksts kapakmenī bija neglābjami saplaisājis, to nevarēja salasīt. Nācās atmest domu par ļaunprātīgu joku, jo nākamā tuvākā ferma atradās vismaz piecu kilometru attālumā, savukārt žogu visapkārt allaž aizslēdza ar iekšējām atslēgām. Kad racēji nocēla plāksni un sāka atrakt kapu, aptuveni pusmetra dziļumā viņi uzdūrās satrunējušam zārkam ar cilvēka skeleta atliekām, kas bija pamatīgi ieaugušas augsnē. Neviens tā arī nespēja noskaidrot, kam pieder šīs fermas pagalmā tik dīvainā kārtā nokļuvušās mirstīgās atliekas, lai gan reportāžas par šo gadījumu acumirklī aplidoja visu Ameriku. Vēlāk tās ar ekskavatoru uzmanīgi pārcēla vairākus kilometrus attālā vietā prērijā un pārbedīja tur.
