Tomēr Arturs tik viegli nevēlējās arī sevi atzīt par mazliet jukušu, tāpēc lika racējiem atrakt arī jauno Rodžera kapa vietu, lai gan jau iepriekš bija pārliecināts, ka tā izrādīsies tukša. Taču pusotra metra dziļumā racēja lāpsta atsitās pret jau sapuvuša zārka vāku, to acumirklī ielaužot. 0
Ļoti uzmanīgi attīrīja no smiltīm savulaik varenā ozolkoka zārku un tajā atklāja skeletu ar sadalījušos apģērba gabaliņiem. Rakšanas darbos klāt bija arī lēdija Berila, kura pieprasīja apskatīt miroņa rokas pirkstus. Atbilstoši ģimenes tradīcijai, nekad to nenoņemot, Rodžers valkājis indiešu sudraba gredzenu ar zelta monogrammām “R” un “H”. Arturs gan bija pārliecināts, ka atrastais apbedījums nav saistīts ar viņa senci, tomēr pats nokāpa bedrē un tur ieraudzīja – patiešām, skeleta pirkstā gozējas lēdijas Berilas aprakstītais gredzens! Vairs nebija nekādu šaubu – viņi atrakuši Rodžera Heizlema kapu.
Kapsētas racēji zvērēja, ka nevar būt pat runas par to, ka kāds, nemaz nerunājot par viņiem pašiem, varētu izrakt zārku no vecā kapa un pārcelt uz jauno. Arī eksperti apstiprināja, ka Rodžera apbedījums “jaunajā” vietā atradies vienmēr, savukārt zārka un skeleta kaulu atliekas tik stingri “ieaugušas” zemē, ka praktiski nav bijis viegli tās atdalīt no augsnes.
Arturam nācās piekrist šiem faktiem. Pieņēmums par to, ka kādam savajadzējies uz jaunu vietu pārnest ne tikai plāksni, bet vienlaikus arī ļoti apjomīgu gabalu augsnes ar Rodžera atliekām, šķita absolūti absurds. Turklāt tādu darbu nav iespējams paveikt, neatstājot itin nekādas pēdas…
