Kivičs: Mana labākā dziesma vēl tikai būs 0
Par Andri Kiviču pateikt ko jaunu nav viegli – pats mūziķis joko, sabiedrība par viņu zinot vairāk un labāk nekā pats. Tomēr 15. decembra vakarā mūziķis iecerējis pārsteigt ne tikai viņa fanus – klajā nāks Andra Kiviča soloalbums un dzejoļu krājums ar nosaukumu “Skārienjūtīgs”. Abi – pirmoreiz.
Nav noslēpums, ka drukāta teksta autors A. Kivičs nav iesācējs, – pērn klajā nāca viņa grāmata ar autobiogrāfijas iezīmēm “Mana privātā dzīve”. Pēc tās panākumiem izdevējus ieinteresējusi arī mūziķa dzeja. Kivičs atklāj – arī šoreiz starp dzejoļu rindiņām bez ievērojamas piepūles zinātājs varēšot nolasīt paša autora dzīves notikumus, tie iekodēti ik dzejolī. Mūziķis smej – apzināti dzejoļus neesot datējis, sakot – esmu dzeltenās preses mīlulis, un visi tāpat zina, kas ar mani notika, piemēram, 2005. gadā.
A. Kivičs šovasar nosvinēja 35. dzimšanas dienu, bet, pēc paša aprēķina – dzejo jau apaļus divdesmit gadus. Līdz šim viņa veikums plašākai publikai bijis baudāms mūziķa dziesmu tekstos. Tomēr dzejas rindu pašlaik esot sakrājies gana daudz – Andrim, pēc dabas romantiķim, kabatā allaž esot līdzi blociņš. No tā satura grāmatā nokļuvis gandrīz pussimts labāko darbu. Mūziķis joko – “saldie un naivie” nežēlīgi atsijāti. “Pašlaik man nav kauns ne par vienu rindiņu. Mūsdienās lasītājs ir gudrs – tādus dzejoļus, kuros es meklētu atskaņas, neatradīsit,” saka Kivičs.
Mūziķis atzīst, pusaudžu laikā tapušās rindas esot “sakarīgākas” – nopietnākas, patiesākas, galu galā dziļākas. Kivičs piekrīt Ainara Mielava teiktajam – dzejas, mūzikas rakstīšana iemiesojot dvēseles ilgas pēc kaut kā ideāla.
“Nav tā, ka es nevarētu dzīvot bez dzejošanas, tomēr reizēm gribu kaut ko pierakstīt. Tu aizej pie jūras, apsēdies šūpolītēs, kaut kas iešaujas prātā – pieraksti! Paša mūziķa vēlme pēc poēzijas esot mantota, viņš stāsta, vectēvs Artūrs Stars bijis pazīstams baptistu dzejnieks, mājās glabājoties pat seši dzejoļu krājumi.
Sevi mūziķis dēvē par notikumu vērotāju, bet paša rakstības stilu – par tiešu. “Rakstu par to, ka vannā līst ūdens, vārās kafija, tūlīt izdegs svece. Bija problēmas ar sirdi – un, lūk, dzejolis “Stradiņa slimnīca”.” Nekāda dziļuma nemeklējiet, pasmaida autors, – dzejoļos ir viss, kas tobrīd sajusts. “Guļot slimnīcā, maciņā bija Svētā Jāzepa lūgšana, bet aiz loga – divi baznīcas torņi. Par to arī uzrakstīju. Un par smaržu, kas ir citāda nekā mājās.”
Šodien vairāki ar literāro darbību nesaistīti, taču sabiedrībā pazīstami cilvēki pārsteiguši ar vēlmi debitēt dzejas laukā – Andris to uztver atzinīgi. “Nevienam nevar pārmest, ja viņš kaut ko uzrakstījis ar pildspalvu uz papīra. Ja Andrim Bulim vai Maijai Silovai gribas rakstīt – lūdzu. Ko mēs zinām, piemēram, par Maiju Silovu – varbūt viņa mājās staigā treniņtērpā, skatās pa logu, un arī viņai sāp sirds par kaut ko. Kāds pārdzīvojums pārņem lasītāju mirklī, kad viņš to lasa, – tas jau ir cits jautājums.”
Andris atzīst, dzejas forma dod iespēju iziet ārpus teksta formāta, kas jāievēro viņam kā poproka autoram.
“Dziesmā pievēršu uzmanību teksta frāzējumam – vai to vispār var izdziedāt. Popdziesmā jābūt skaidram “mesidžam”. Ja dziesma ilgst trīsarpus minūtes, informācijas nedrīkst būt par daudz. Dzejolī var ielikt vismaz desmit reizes vairāk satura.”
Pērn A. Kiviča grupa “Z-Scars” svinēja desmito jubileju, izdodot labāko dziesmu izlasi no trim grupas albumiem – “Starp tevi un mani” (2003), “Pasakas un reklāmas” (2005), “Tieši sirdī/Prjamo v serdce” (2008). “Pagājušajā gadā radās sajūta – ir jānogaida. Sapratu, ka grupa ir ļoti mainījusies. Tajā spēlējuši aptuveni 18 cilvēki, šobrīd “Z-Scars” uzskatu par projektu, nevis pastāvīgu grupu. Paies vēl daži desmiti gadu, un mēs, tāpat kā “Jauns Mēness”, varēsim taisīt koncertu “Palladium”, bet tagad man ir interesanti darboties solo variantā,” atzīst Kivičs.
Soloalbumā “Skārienjūtīgs” līdzās mūziķa solo dziesmām, kas jau skanējušas radio (“Latvijai”, “Paliec tepat” un “Kad tevis nav”), autors albumam atlasījis vēl septiņas. Ieraksta producents Reinis Burģis (grupa “Double Faced Eels”) producējis trīs ceturtdaļas no albuma, un Kivičs ir pārliecināts, iznākums ir negaidīts. “Sešās dziesmās vispār nav basģitāras, to aizstāj basa bungas, taure.” Tituls “Skārienjūtīgs” gan izvēlēts ne tādēļ, ka ierakstā izmantotas modernās tehnoloģijas, tā, protams, ir metafora. “Kādu dienu pārnācu, paņēmu ģitāru un sāku rakstīt dziesmu par to, ka esmu skārienjūtīgs – kā jebkurš no mums. Esmu ļoti emocionāls, jūtīgs, reizēm pārāk – mēdzu reaģēt pārāk strauji,” stāsta Kivičs. “Kad bija 25 gadi, dažreiz nožēloju ātrumā pateikto, izdarīto. Tagad vairs ne. Saprotu, tāds es esmu. Ugunsgrēka Donats labi pateica – kā māku, tā dzīvoju.”
Mūziķis spriež, reizēm esot sajūta, it kā viņš būtu jau pusmūžā. “Ir būts profesionālajā sportā, vinnēts pasaules čempionātā strītbolā, sešpadsmit gadu vecumā startēts Eirokausos basketbolā. Tribīnēs sēdēja mana mamma un tētis, skatījās, kā dēliņš iemet trīspunktnieku! Izveidota grupa, kas uz mirkli popularitātē pārspēja pat “Prāta vētru”. Bijis vismaz tūkstotis uzstāšanos gan Latvijā, gan ārzemēs. Pasaule redzēta,” domīgi uzskaita mūziķis.
Viņš atzīst – lai nezaudētu interesi par dzīvi, nemitīgi vajadzīgas pārmaiņas, jaunas aizraušanās. Pašlaik, piemēram, apgūstot bungu spēli, sācis peldēt.
Interese par muzicēšanu gan nezūdot – pat ja reizēm šķiet, ka visi akordi zināmi, joprojām roka sniedzoties pēc ģitāras virtuves stūrī un blociņa uz mikroviļņu krāsns. “Mana labākā dziesma vēl tikai būs!” pasmaida mūziķis. Nākamgad A. Kivičs dosies jaunā albuma koncerttūrē, jau tagad ieplānots apmēram simts koncertu. Materiāla pietiekot, repertuārā ir ne tikai paša dziesmas, bet mūzika no sešdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. “Pat Eminems!” palepojas Kivičs.
Pašlaik gan svarīgākais mūziķim esot sagaidīt viņa un sievas Madaras meitiņas pirmos izrunātos vārdus – mazajai Keitijai tikko apritēja pieci mēneši. “Tas būs jauns posms. Pasaules gals šobrīd nav manos plānos – gribu piedzīvot, kā meitiņa pēc pieciem gadiem Māmiņdienā nāks pretī mammītei ar ziediņu. Gribu arī kādreiz uzaudzēt bārdu un izlaist akustisko albumu. Pēc tam iešu vai nu politikā, vai reliģijā. Tā mani ļoti interesē. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēciņš nez no kurienes neparādās un pēc sešdesmit, septiņdesmit gadu nogrieznīša uz šīs zemes tāpat vien nepazūd. Kas vispār šī dzīve ir par pasākumu? Par to aizdomājos katru dienu.”
