Yes, dear! 7
1956. gada vasarā pēc pirmā studiju gada Jeila medicīnas skolā dabūju darbu ekskursijā pa Eiropu kā assistant tourleader (latviski – grupas vadītāja asistents) – palīdzēju nest čemodānus, it kā tulkoju un kaut ko arī rādīju. Braucēji bija tāda paša vecuma zēni un meitenes kā es.
Pirmā tikšanās notika Londonā pie Bakingemas pils, kur notiek sardzes maiņa. Pie manis pienāca slaida, gara auguma meitene ar vēstulīti – viens no maniem draugiem Parīzē bija dabūjis zināt, ka šī meitene brauks ar mani vienā tūrē, un nolēma uzrakstīt dažas rindiņas.”Viņa tev liela diezgan. Have fun!” Tā es iepazinos ar savu nākamo sievu Džūliju.
Džūlija un abas viņas draudzenes bija beigušas slaveno Smith koledžu sieviešu universitātē Masačūsetas štatā, un pirms darba meklēšanas vai precībām – kā nu kurai – vecāki viņām izmaksāja tūri pa Eiropu. Meitenes bija nolēmušas, ka man vajadzētu saiet kopā ar to draudzeni, kurai tikko bija beidzies romāns, bet tas tomēr neizdevās.
Tolaik man bija 22 gadi. Es nevarēju atļauties iemīlēties, jo nāca vēstules vēl no pāris citām Amerikas meitenēm, tomēr uz ceļojuma beigām kļuva skaidrs, ka ar Džūliju sanāks kaut kas nopietnāks. Viņa dzīvoja netālu no Jeila universitātes, mēs sākām satikties. 1957. gada aprīlī saderinājāmies un tā paša gada jūlijā – apprecējāmies.
Vēl jau nebija notikusi sexual revolution (latviski – seksa revolūcija) – ja 24, 25 gados nebiji precējies, uz tevi skatījās kā uz īpatnēju puisi. Visi mani tuvākie draugi ar diviem izņēmumiem, kas vēlāk izrādījās homoseksuāļi, apprecējās 22, 23 gadu vecumā. Ja meitenes nebija precējušās līdz 24 gadiem, viņas uzskatīja par vecmeitām.
Jūs jau zināt, kā iet ar laulībām – ir tādas, kur jaunais vīrs un jaunā sieva norunā, ka katru vakaru visu izrunās. Un ir ģimenes, kas apņēmušās – ja būs kaut kādas problēmas, ies pie psihologa. Bet kuras laulības ir ilgstošākās un veiksmīgākās? Tās ir yes, dear! Jā, mīļā! Attiecībās ar sievietēm svarīgākais ir izvairīties no konfliktiem, un tas ir mūsu modelis – ja sieva jautā, vai brauksim brīvdienās uz Floridu, saku – yes, dear!
Turpinājumā Kristapa Kegi dzīvesstāsta otrā daļa “Par ķirurgu jāpiedzimst”: kā Kegi gandrīz kļuva par literātu, Vjetnamā karoja ar komunismu un ko viņš ir atstājis mantojumā medicīnai.
