Franču valoda – bez akcenta 7
Nezinu, kā mammai tas izdevās, bet 1946. gada janvārī mēs visi četri brāļi, nezinādami nevienu vārdu franciski, sākām mācīties franču skolā. Kopš 1945. gada maija atradāmies franču zonā, un viņa bija nospriedusi, ka mums jāiemācās franču valoda. Es tiku uzņemts 7. klasē. Pirmajā dienā iegāju klases telpā, un pirmie vārdi, ko atceros, man skolotāja sacīja – asseyez-vous! Apsēdies!
No tiem laikiem man saglabājusies dienasgrāmata – sēdēju klasē un rakstīju latviešu valodā. “Šorīt mēs cēlāmies 6.00 no rīta, nomazgājos, paēdām brokastis, aizgājām uz skolu. Pirmā stunda bija matemātika… Andrejs neuzvedās vakariņu laikā…” – apmēram tādā garā.
Gadu vēlāk es jau runāju franciski pilnīgi bez akcenta, pēdējā skolas gadā mani pat iecēla par klases prezidentu. Lai gan es sarunājos franču valodā, biju prezidents un arī lāga zēns, klasē mani neuzņēma kā savējo, jo es tomēr nebiju francūzis.
1949. gadā ar kuģi devāmies uz Ameriku, un jau nākamā dienā mamma mūs aizveda uz tuvāko skolu. Mani ieskaitīja vidusskolas pēdējā klasē un aicināja arī uz franču klubu. Klubā bija 27 meitenes un divi vai trīs puikas. Kad ierados, tūlīt tika sarīkotas vēlēšanas, bijušo prezidentu atcēla no amata un mani ievēlēja viņa vietā. Angliski tolaik runāju tikai nedaudz, bet amerikāņiem bija vienalga, kā es runāju un ka man ir neparasts uzvārds Keggi. Es tiku pieņemts, un tā tas Amerikā notiek.
