Tas bija karš 7
1944. gada vasarā fronte nāca tuvāk un bija jāizvēlas – palikt vai laisties projām. Tētis, kurš vēl strādāja Alūksnē slimnīcā, atvadījās no savām māsām, uzkāpa uz rata un nospieda ceļu līdz Jūrmalai, kur mēs kopā ar mammu dzīvojām Jaundubultos pie vectēva un vecāsmammas.
Vispirms mēģinājām ar laivu izmukt uz Zviedriju. Bijām nonākuši līdz Mazirbei, sēdējām mežiņā kaut kādā šķūnītī. Tētis bija saticis zvejniekus, kas bija gatavi mūs vest, taču tie viņam likās ļoti aizdomīgi – vajadzēja maksāt tīrā zeltā ar krievu rubļiem vai pulksteņiem. Bija dzirdēti stāsti, ka zvejnieki izved jūrā cilvēkus, izsviež viņus no laivas un brauc pakaļ nākošiem. Tēvs nobijās, un mēs devāmies atpakaļ uz Jūrmalu.
Oktobrī, tikai desmit dienas pirms tā sauktās Rīgas atbrīvošanas, mūs mazā kuģītī aizveda uz pasažieru kuģi “General von Steuben”, kas bija pietauvojies Rīgas ostā. Četrus mēnešus vēlāk šo kuģi, kas kara beigās evakuēja bēgļus un ievainotos karavīrus no Baltijas un Prūsijas, ar vairāk nekā četriem tūkstošiem cilvēku uz borta nogremdēja padomju zemūdene. Tikām līdz tagadējai Gdaņskai, taču vācieši nevienam neļāva kāpt ārā no kuģa. Atsūtīja vilcienu, kur mūs sasēdināja un vazāja pa Vāciju kādas četras dienas bez ēdiena, nakts vidū ieveda koncentrācijas lēģerī, pie kura ar mašīnpistolēm gaidīja SS zaldāti un kliedza – Ivan, steig heraus! Ivan, kāp ārā! Viņi pret mums izturējās kā pret puscilvēkiem – lai gan mums bija pases, vācu nauda un arī biļetes līdz Freiburgai. Tur dzīvoja ģimenes draugi. Štaudingeri (vācu ķīmiķis Hermanis Štaudingers 1953. gadā saņēma Nobela prēmiju. – I.P.) un Aiermeni. Štaudingera kundze bija mammas tuvākā jaunības draudzene, bet Aiermens Alūksnē kā vācu virsnieks dzīvoja mūsu dzīvoklī, tika demobilizēts un aicināja pie sevis.
Tēvs ar mierīgu prātu novērtēja situāciju un, sekojot armijas principam, – vislabākais brīdis mukšanai no gūsta ir tuvāk vietai, kur tevi saķēra, – teica, ka paliksim vagonā. Viņš bija atradis kaut kādu skapi, kurā varējām noslēpties ar visiem čemodāniem. Zaldāti nāca, klapēja un raustīja durvis, bet mēs visi seši klusēdami sēdējām skapī. Vilciens sāka kustēties, iznācām no slēptuves – vagonā bijām palikuši vienīgie. Pēc pāris stundām vilciens apstājās un mēs devāmies uz Freiburgu – varējām braukt tikai pa nakti, jo dienā dzelzceļu bumboja.
Freiburgā apmetāmies pie Aiermeniem, tētis dabūja darbu. Viņam gan neļāva ārstēt vāciešus, bet lika fabrikā pieņemt poļu un krievu strādniekus. Tomēr izrādījās, ka viņš ir labākais ārsts apvidū, un pie viņa uz pieņemšanu sāka nākt arī vācieši. Pārcēlāmies dzīvot uz netālo Emendingenas pilsētiņu. Pāris dienas pēc tam mūsu Freiburgas māju sabumboja – izdzīvoja tikai pirmā stāva iedzīvotāji, pārējie uzlidojumā gāja bojā. Tas bija karš – vienu brīdi tu esi dzīvs, jau nākamajā – beigts.
