Kur palika šokolāde? 7
Manas skolas gaitas sākās komunistu okupācijas gadā. Pirmajā klasē es paliku otrā vietā. Kā tikt pirmajā? Man tika dota iespēja darīt kādu politisku darbu – es uztaisīju sienas avīzi ar Vorošilovu, Staļinu, uzreiz dabūju klāt punktus un pirmo vietu klasē! Sistēma apstrādāja bērnu smadzenes no mazām dienām – nepietika vien būt labam skolēnam, bija jāpiedalās politiskos darbos. Vēlāk savu sienas avīzi pieliku mājās pie sienas, taču neviens no pieaugušajiem neuzdrošinājās man kaut ko teikt, jo baidījās, ka skolā es varētu izpļāpāties.
Audzinātāja mums bija Putns jaunkundze – ļoti mīļa, bet arī stingra skolotāja. Ja piecinieku nebiji nopelnījis, tad to arī nedabūji. Viņa uz mani atstāja nopietnu iespaidu, esmu ļoti pateicīgs par pirmajiem skolas gadiem, ko audzinātāja mums ziedoja. Kad 1988. gadā ar profesora Viktora Kalnbērza palīdzību bija iespēja aizbraukt uz Alūksni, pirmā vieta, kur gāju, bija pie Putns jaunkundzes kapa.
No komunistu laika prātā nāk, kā ienāca krievi un veikalos pēkšņi vairs nekas nebija nopērkams. Man kā mazam puikam bija jautājums – kur palikusi šokolāde, bonbongas, saldējums? Brīvajā Latvijā bija mazi veikaliņi, kur vienmēr pārdeva saldumus. Ziemsvētki bija kļuvuši par slepeniem – vecāki teica, lai skolā neko par tiem nerunāju. Tā bija jocīga sajūta.
1940. gadā Alūksnē mēs uz vietas tiktu nošauti, ja vienam komunistam nebūtu uznākusi žultspūšļa krīze, un vienīgi mans tētis viņu varēja izārstēt. Tas mūs izglāba, jo tēvs viņam bija vajadzīgs kā ārsts.
Krieviem sekoja vācieši un apšāva visus vietējos ebrejus. Vēl iepriekšējā gadā šie cilvēki – viņi bija jauki ļaudis – nāca pie mums ciemos, un pēkšņi vienā dienā kļuva par zemcilvēkiem un mežā netālu no Alūksnes slimnīcas tika nošauti. Redzēju, kā vācieši atbrauca pakaļ vienai sievietei, kurai tikko bija piedzimis bērniņš. Laiku pa laikam man no tiem gadiem rādās murgi.
