Ķirurgs ar vikingu gēnu. Kristapa Jura Kegi likteņstāsts 7
Kad Kegi jaunākā meita reiz bija sadomājusi uzsmēķēt, viņas vecaistēvs angļu valodā ar smagu akcentu bargi noteicis – Keity, you will ruin your viking genes! Keita, tu samaitāsi savus vikingu gēnus! Kristapa tēvs sarunās bieži pieminējis tālos un kareivīgos senčus no Sāremā salas, kas ik pa laikam aizzēģelējuši līdz Stokholmai, lai atgrieztos igauņu zemē jau ar brangu laupījumu. Par savu gēnu mantojumu Kristaps Juris Kegi nosauc enerģiju, sīksto dabu un ķirurga talantu, bet no vecātēva, izcilā valodnieka Luda Bērziņa ielāgojis, ka sava gaismas pils jāceļ pašam.
Čipiņš – pa vidu
Ģimene un tuvākie draugi mani sauc par Čipu. Maziņam bija grūti izrunāt vārdu Kristaps, un man sanāca – Čipa. Ģimenē augām četri dēli – es biju otrais pēc vecuma. Psihologi raksta, ka tie otrie un trešie kā es un mans brālis Andrejs ir pitiful middlechild jeb žēlojamie vidējie bērni. Pirmais parasti ir tas gudrākais un labākais, par pēdējo kā par jaunāko vecākiem vairāk jārūpējas, bet vidējiem sanāk arī pašiem uz savu roku darboties. Ģimenē jokojām, ka es esmu tas “žēlojamais”.
Kad piedzimu, profesors Pauls Stradiņš tēvu jau bija nosūtījis stažēties Vācijā pie slaveniem medicīnas profesoriem un gadu Kopenhāgenā zinātniskā darbā pētīt šūniņu kultūru. Mamma kopā ar pirmdzimto Jāni drīz devās pie viņa, bet es nabadziņš tiku pamests Jūrmalā pie vectēva un vecmāmiņas no mammas puses – mans pirmais dzīves gads pagāja kopā ar viņiem. Varbūt tas man palīdzējis agri saprast, ka dzīvē nāksies pašam savām rokām tikt uz priekšu. Reiz uz manu dzimšanas dienu vectēvs bija uzrakstījis mazu dzejolīti, kura galvenā doma skan, ka sava gaismas pils būs jāceļ pašam.
Vectēvs Ludis vienmēr bija mīļš. Vēlāk sapratu, ka viņš ir arī slavenība, uz dzimšanas dienām pie viņa brauca profesors Stradiņš, arhibīskaps, bijušie Valsts prezidenti un citi ievērojami ļaudis. Vectēvs bija filologs, prata divpadsmit valodas un ar lielu sajūsmu dziedāja latviešu tautas dziesmas. Dienu viņš iesāka ar kādu pantiņu no Bībeles, kuru ierakstīja savā kalendārā – vienu gadu to darīja latīņu valodā, otru – grieķu, trešajā – senebreju, tā vectēvs uzturēja savas valodas zināšanas. Kad devāmies bēgļu gaitās, pārrakstīja 23. psalmu no Bībeles un iedeva mums līdzi, lai tas dod spēku, ja gadījumā nokļūstam Sibīrijā.
Dzīvojot Amerikā, uz baznīcu dodamies tikai svētkos. Mana sieva gan ir kļuvusi par lielu kristieti, taču es golfa sezonas laikā dievbijību svinu golfa laukumā – priecājos par Dieva doto laiku, zaļo zāli un par labu sitienu. Ceru, ka tas man tiks piedots.
