Nepaliek rētas 0
Endoskopiskā ķirurģija pasaulē un tagad arī Latvijā ir ļoti attīstīta – pacientus operē tā, ka viņiem nepaliek rētas vai to ir maz un tās nav pamanāmas. “Galvenais, šāda pieeja būtiski samazina traumu vēdera priekšējā sienā. Endoskopiskās operācijas apjoma ziņā ir gluži tādas pašas kā konvencionālās, ja ķirurgs operētu klasiskā veidā ar griezienu. Bet pacientam pēc parastās operācijas lielākās ciešanas sagādā tieši sāpes, ko izraisa vēdera priekšējās sienas struktūru pārdalīšana. Pārgriezti tiek muskuļi, fascijas, nervi… Ja šāds grieziens nav veikts, pēc operācijas gandrīz nemaz nav sāpju. Cilvēks var daudz drīzāk aktivizēties un sākt staigāt, līdz ar to ir mazāks risks attīstīties komplikācijām, piemēram, venozām trombozēm, pneimonijai vai infekcijām. Pacientam jālieto mazāk pretsāpju medikamentu un antibiotiku. Iespējams ātrāk atgriezties mājās – vidē, kurā cilvēks pieradis atrasties.”
Runājot par endoskopiskās ķirurģijas aparatūru, Haralds Plaudis atzīst: tā ir samērā dārga, tomēr svaru kausu otrā pusē ir izmaksas saistībā ar pacienta darbnespēju pēc konvencionālās operācijas, kā arī izdevumi par medikamentiem, ilgstošu atrašanos slimnīcā un varbūtēju komplikāciju ārstēšanu. “Varu apgalvot, ka endoskopiskās ķirurģijas izmantojums un iespējas katru gadu paplašinās. To vienīgi var ierobežot aparatūras pieejamība un ķirurga prasmes,” akcentē dakteris.
Ar gadsimta vēsturi
Pirmajiem endoskopisko operāciju mēģinājumiem ir jau gadsimtu sena vēsture, bet, pēc ārsta Haralda Plauža vārdiem, tad to vēl īsti nevarēja saukt par plaši izmantotu ķirurģijas virzienu. Tolaik tie bija galvenokārt eksperimenti, kas veicināja ķirurģijas attīstību.
Pirmo klasisko laparoskopisko holicistektomiju (žultspūšļa operāciju) 1988. gadā veica franču ķirurgs Žaks Perizā. Pēc gada Pasaules ķirurgu kongresā Parīzē viņš to prezentēja kolēģiem un tika izsmiets un izsvilpts, kā tas nereti atgadās ar jauno, neierasto. Taču patiesībā ar viņa veikumu sākās endoskopisko operāciju vēsture, un tagad neviens par tamlīdzīgu paņēmienu priekšrocību vairs pat nediskutē.
“Ja runa ir par tādām samērā vienkāršām endoskopiskām operācijām kā apendektomija (apendicīta operācija – red.) vai žultspūšļa izņemšana, Latvijā tās jau kļuvušas par ierastu praksi un tiek veiktas gan universitātes, gan reģionālajās un lokālajās slimnīcās,” secina docents. “Tas patiešām nav ļoti sarežģīti. Turpretī komplicētākās trūču, kuņģa, tievās un resnās zarnas endoskopiskās operācijas gan būtu jāveic tikai slimnīcās, kurās ir liela pacientu plūsma un ķirurgi tajās ir specializējušies.”
Latvijā vēdera dobuma endoskopisko operāciju klāsts ir samērā plašs un katru gadu palielinās, bet lielo un sarežģīto operāciju veikšana notiek galvenokārt universitātes slimnīcās. “Tomēr nebūtu pareizi uzskatīt, ka reģionos ķirurgi neko īsti neprot un nav profesionāļi,” piebilst Haralds Plaudis. “Visu nosaka pieredze un veikto operāciju apjoms. Pacientam, manuprāt, jānokļūst drošās rokās. Un drošas tās ir, ja ārsts gadā izdara vismaz pussimta šādu operāciju.”
