Ķirurģe: kad var un nevar palīdzēt dziednieks, ja ir roze 1
Daudzi no tiem, kuri nav ārsti vai kuriem nekad dzīvē nav nācies saskarties ar tā saukto rozi – sāpīgu, sārtu, liesmas zīmējumam līdzīgu plankumu uz ādas, dzīvo ar cerību, ka viņiem šī liksta ies secen, jo ko tad darīs, ja kaut kas tāds sāks izpausties. Meklēt dziedniekus vai tantiņas, kas it kā spēj no tās atbrīvot? Ir pat dzirdēti ieteikumi – sajūtot kaut ko rozei līdzīgu, uz zila papīra ar baltu krītu jāvelk krustiņi, tad roze atkāpjoties. Ārsti zina stāstīt, ka neviens vien ar tādu zilo papīru, kas pielikts pie kājas, pat nācis ārstēties slimnīcā.
Uz jautājumu, vai situācijā, kad parādījusies roze, momentā jādodas pie ārsta vai tomēr var uzticēties dziedniekiem, kā daudzi to dara, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers ķirurģijas rezidents Jānis Fridrihsons atbild: “Ja ir roze, noteikti vispirms jāvēršas pie ārsta – vislabāk uzreiz doties uz slimnīcu, kur atkarībā no slimības pakāpes kļūs saprotams, vai tā būs jāārstē stacionārā, vai arī ar to spēs tikt galā ģimenes ārsts.
Gandrīz visos gadījumos rozi izraisošās baktērijas – streptokoki – ir ļoti jutīgi pret antibiotikām, tāpēc slimība jāārstē ar antibakteriāliem preparātiem. Šāda terapija parasti ilgst vismaz septiņas dienas. Sasirgušajam paralēli var tikt doti medikamenti pret iekaisumu, alerģiju. Protams, notiks arī hroniskās saslimšanas terapijas korekcija.
Ņemot vērā, ka rozes izraisītājs streptokoks ir salīdzinoši neizturīga baktērija, iespējams, kādam organisms pats spēs ar to tikt galā, bez zālēm. Tāds gadījums droši vien ir brīdis, kad tautas dziednieku ārstēšana izskatās efektīva, tā sakot – dziednieks darbojas, bet infekciju faktiski uzvarējis pats organisms.”
“Ārstēšanas taktika atkarīga no tā, cik lielā mērā streptokoks savā varā pārņēmis slimnieka organismu,” teic Jūrmalas slimnīcas ķirurģe Jevgeņija Kipenska. “Roze var būt gan pavisam vieglā, gan smagā formā. To nosaka arī tas, cik ielaista pacientam ir hroniskā slimība, cik stiprs bijis provocējošais faktors un cik pats organisms spējīgs pretoties saslimšanai.
Dziednieki var pieveikt vieglu slimības formu. Bet to ir ļoti daudz – no vienkārša apsārtuma līdz tik nopietnai kaitei, kad parādās apdegumiem līdzīgi pūšļi vai pat ādas atmiršana jeb nekroze. Šādā situācijā noteikti jāvēršas slimnīcā, jo vajadzīga profesionāla konsultācija.
Ar tantiņām ir tā – psihoemocionālais faktors pacientiem vienmēr ir svarīgs. Tas, ka tic tantiņai, var palīdzēt. Bet profesionāļa konsultācija vajadzīga ne tikai saistībā ar rozi, bet ar fona slimību, kas padarījusi iespējamu tās uzliesmojumu. Turklāt ne vienmēr cilvēka paša diagnoze sakrīt ar daktera noteikto – iekaisīgais laukums var nebūt roze.”
Visu rakstu par modernās medicīnas skatījumu uz rozi lasiet žurnāla “36,6ºC” novembra numurā vai tā elektroniskajā versijā!
