– Kā jūs relaksējaties pēc tā nervus stindzinošā darba? 0
– Viena lieta mani vieno ar bijušo veselības ministru Gunti Belēviču – man arī patīk glezniecība. Es nekolekcionēju gleznas tādā apjomā kā eksministrs, bet muzeji ir mana vājība, īpaši renesanses un pirms renesanses glezniecība. Kad esmu ārzemēs, vienmēr izmantoju iespēju apmeklēt muzejus.
Kad biju jaunāks, sportoju, bet pēdējā laikā es nūjoju, jo fiziskā slodze jāsabalansē ar veselības resursiem. Ja esmu ļoti satraukts, tad sēžos pie datora, lai pārskatītu failus ar lekcijām un citu informāciju. Piemēram, pārdomāju, ko stāstīšu par žults ceļu bojājumiem Lietuvas ķirurgu asociācijas kongresā, kur esmu aicināts uzstāties. Esmu priecīgs par to, ka ir iespēja joprojām mācīties. Visvairāk trūkst pacietības, kā jau visiem. Gribētos, lai jauniešiem, kas apgūst medicīnu un īpaši ķirurģiju, ir interesanti un viņi pakāpeniski sev atklāj savas prasmes. Tā ir laba alga, ja redzi, kā veidojas speciālisti. Brīžiem pārņem sajūta, ka ir par maz to ārstu, kuriem nodot savas zināšanas. Interese jau ir, bet ārsti ir pārguruši lielās darba slodzes dēļ. Kāda gan tad var būt interese, tīri cilvēcīgi gribas taču gulēt! Taču izdegšanas fenomens ir cita tēma, kas, starp citu, ir aktuāla tēma pasaulē. Pat tādā valstī kā Amerika sabiedrība nenovērtē ķirurga darbu, katra personīgo ieguldījumu.
