– Kad algu jautājumā kaut kas varētu mainīties pozitīvā virzienā? 0
– Tuvākajā laikā droši vien maz kas mainīsies. Situāciju valstī raksturo attieksme pret veciem cilvēkiem, invalīdiem un jauniešiem. Par to domājot, kļūst diezgan skumji.
– Tik daudz dzirdēts par to, ka operāciju laikā pacienta vēdera dobumā aizmirsts kāds tampons, vai brūce netiek sašūta tā, lai pēc tam nebūtu kauns to rādīt… Vai ķirurgi mācās no savām kļūdām?
– Tīši neviens neko tādu nedara, un es nezinu nevienu ķirurgu, kas negribētu labi izoperēt slimnieku, taču kvalitāte, protams, ir atšķirīga. Agrāk bija daudz rūpīgāka komplikāciju un miršanas gadījumu analīze, jo nebija tādas diagnostikas iespējas un nebija tik attīstīta intensīvā terapija un reanimācija. Šīs analīzes deva iespēju papildināt pieredzi. Ja bija kāds miršanas gadījums, to pamatīgi izskatīja, tika sasaukti visi mediķi, uzstājās patologanatomi un citi speciālisti, gadījumu izanalizēja, kā arī secināja, vai pacients varēja saņemt labāku ārstēšanu un vai ārsts ir pieļāvis kļūdas. Tagad tas reti notiek slimnīcu līmenī, arī sekcijas tiek veiktas mazāk – ja piederīgie nepiekrīt, tad neveic, izņemot atsevišķus gadījumus, kad likums ļauj neņemt vērā radinieku iebildumus. Jāsaka, ka miršanas gadījumu analīze ir vērtīga pieredze. Kopumā kvalitātes kontroles iespējas ir samazinājušās. Mūsu klīnikā tomēr cenšamies izanalizēt visus nāves gadījumus un izdarīt secinājumus.
– Vai jūs par to uzslavē, ka jūs kopā ar saviem kolēģiem braucat uz starptautiskiem kongresiem ne tikai lasīt referātus, bet arī tādēļ, lai analizētu savu darbu?
– Tas nevienu īpaši neinteresē. Ja runājam līdzībās, tad tas ir tas pats, ja dīķī vai ezerā iemet akmeni – ir daži apļi, ūdens saviļņojas un norimstas. Mēs jau to apzināmies, ka tas nevienu neinteresē un neviens mūsu braucienus finansiāli neatbalsta.
Pārsvarā braucienus finansē Žults ceļu un aizkuņģa dziedzera ķirurģijas attīstības fonds, kurš pastāv jau deviņus gadus. Ja mani lūdz, es nolasu lekciju, un par to tiek ieskaitīta nauda fondā konkrētam mērķim. Personīgi es nerakstu zāļu receptes par labu kādai medikamentu firmai, bet ir firmas, kas finansiāli atbalsta ķirurgus, lai viņi varētu piedalīties profesionālos starptautiskos pasākumos, un par to jābūt ļoti pateicīgiem. Tas dod šo iespēju redzēt labu starptautisku līmeni, kas citādi būtu neiespējami. Viens brauciens uz Eiropas kongresiem, kā arī dalības maksa vienam ķirurgam sastāda no pusotra līdz diviem tūkstošiem eiro. Kā jau minēju, pa šiem gadiem ar fonda atbalstu esam devuši iespēju apmeklēt ķirurgu kongresus daudziem rezidentiem, brīvprātīgi pildot laba līmeņa speciālistu sagatavošanu, diemžēl daudzi pēc tam dodas uz ārzemēm, jo šeit nav darba un viņu prasībām atbilstošas dzīves.
Kopā ar kolēģiem esmu uzrakstījis grāmatu par politraumas aprūpi, kura paredzēta arī rezidentu apmācībai un kuras izdošana izmaksās vairāk par astoņiem tūkstošiem eiro, no kuriem nelielu daļu sedz Ķirurgu asociācija, bet pārējais jāmeklē pašiem. Jāpiebilst, ka neviens no autoriem neprasa honorāru.
– Izklausās, ka jūs mierīgi varat iztikt bez veselības ministra – nospraužat savu stratēģisko līniju un pats to arī īstenojat, lai kādi ministri nāktu un ietu!
– Tā nav, katram jāveic savs darbs, arī veselības ministram. Tikai veselības ministra uzdevums šobrīd ir gandrīz neizpildāms, jo jābūt ļoti lielam valsts atbalstam un stingram plānam, kā izveidot šo aprūpes sistēmu. Lai arī cik jauki izskatītos jaunā veselības ministre, baidos, ka viņai neļaus strādāt sistēmas veidošanas virzienā. Turklāt pieklājīgi lietas jāsauc īstajos vārdos. Piemēram, nevar ieviest tā saucamo DRG (ar diagnozi saistīto) apmaksas sistēmu par medicīnas pakalpojumu veikšanu bez naudas. Skandināvija šo sistēmu attīstīja vairāk nekā 15 gadus un ieguldīja ļoti lielus līdzekļus. Mums viena gada laikā paziņoja, ka sistēma ir ieviesta, taču vajadzīgā finansējuma šim mērķim nebija, un to nevar nosaukt citādi kā par apzinātu vai neapzinātu provokāciju.
