– Intervijā “Latvijas Avīzei” Teksasas universitātes profesors, Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs Uģis Gruntmanis stāstīja, ka jaunie ārsti, kas rezidentūrā mācās ķirurģiju, neapgūstot visas nepieciešamās iemaņas, kas paredzētas apmācības programmā, un rezidentūru pabeidz tādi pusgatavi. 0
– Lai apmācītu rezidentus, ir nepieciešami resursi jeb pietiekami daudz labu speciālistu un ārstniecības iestāžu, kur apmācīt rezidentus. Rezidentam ir jābūt garantijai, ka, piemēram, pēc trešā gada rezidentūras jaunais ārsts tiek iekļauts medicīnas speciālistu valsts reģistrā un viņam tiek garantēta darbavieta un alga. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, Anglijā, kur rezidenti pēc trešā mācību gada nokļūst nacionālajā reģistrā un viņiem tiek garantēts darbs. Diemžēl Latvijā netiek prognozēts, cik, kādā apjomā un kādi speciālisti būtu jāapmāca ilgtermiņā. Ar to būtu jāsāk, jo tam jaunajam cilvēkam bez lielas naudas galvenokārt ir vajadzīga zināma stabilitātes sajūta, lai viņš zinātu, kas ar viņu notiks pēc rezidentūras pabeigšanas.
Tie rezidenti, kas mācās RAKUS ķirurģijas klīnikā, apgūst nepieciešamo programmu un ir apguvuši nepieciešamās teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas. Taču mēs visiem nevaram nodrošināt darbavietu.
Jāatzīst, ka Uģim Gruntmanim daļēji ir taisnība, jo ir jābūt stingrākiem rezidentu apmācības kritērijiem. Arī rezidentu darba vide varētu būt labāka, taču ar esošajiem resursiem mēs padarām darbu, kas tik ļoti neatšķiras no tā, ko dara citi ķirurgi pasaulē. Jāatvainojas Latvijas ķirurgiem, jo savā laikā atklāti esmu sacījis, ka Latvijā ķirurģija ir diezgan amatnieciska. Ar to nedomāju izcelt mūsu darbu, bet pateikt, ka nav vienotu kvalitātes kritēriju. Daži strādā patiešām labi, bet kopumā kā labi amatnieki ir apmierināti ar to, ko viņi dara, un savu veikumu īpaši neanalizē. Reģionos ķirurgi uzskata, ka viņiem ir liela pieredze, jo viņiem nav kam paprasīt padomu un pašiem ar visu ir jātiek galā. Bet, raugoties no otras puses, ja visi ķirurgi ies šajā virzienā, tad tā sistēma pamazām degradēsies. Taču ir iespējams papildināt pašreizējo konsultatīvo atbalstu slimnīcām Latvijā, piesaistot papildu ekspertus, ja vien būtu vēlme.
Universitāšu slimnīcās, kur ir visi speciālisti, ir lielāka iespēja izanalizēt pieļautās kļūdas un kritiskāk paskatīties uz savu darbu. Liela problēma ir pacientu pārvešana no citiem stacionāriem. RAKUS speciālisti būtu gatavi uzņemt šos pacientus, ja tiem sekotu atbilstošs finansējums. Pretējā gadījumā katrs pārvestais slimnieks RAKUS nes lielus zaudējumus. RAKUS sagatavo jaunos speciālistus reģionālajām slimnīcām, bet tajās ir jāizveido pilnas mediķu brigādes ar pastāvīgiem kadriem. Nevar būt tā, ka šajās slimnīcās visu laiku ierodas ārsti – viesstrādnieki no Rīgas un citām slimnīcām. RAKUS rezidenti ir labi sagatavoti un ir pieprasīti reģionālajās slimnīcās. Protams, viņi par to ir gandarīti, jo tā ir iespēja piepelnīt klāt pie rezidenta nieka 400 eiro pēc nodokļu nomaksas. Jaunā ķirurga alga par darba slodzi pēc vienpadsmit gadu mācībām ir 700 eiro pirms nodokļu nomaksas.
