– Kāds pacientu kontingents pie jums nokļūst? 0
– RAKUS vairāk nekā septiņdesmit procentos gadījumu uzņem pacientus, kuriem nepieciešama neatliekama medicīniskā palīdzība. Mūsu klīnikas galveno plūsmu veido slimnieki, kuriem ir žults ceļu problēmas. Ja viņiem pieliek klāt arī tos slimniekus, kuriem ir aizkuņģa dziedzera un aknu kaites, tad var teikt, ka mums ir pilnas rokas darba. Diemžēl šajā pacientu plūsmā ir daudzi ar neārstētu žultsakmeņu slimību. Briest vēl viena problēma – pasaules statistika rāda, ka no simts pacientiem, kuriem tiek izoperēti žultsakmeņi, apmēram desmit slimniekiem žultsakmeņi var palikt žults vados, kurus nevar pamanīt. Tāpēc mēs operācijas laikā riska pacientiem ar ultraskaņu skenējam žultsvadus vai arī veicam žultsvadu rentgenu ar kontrastēšanu – holangiogrāfiju, taču arī tas nedod simtprocentīgu precizitāti. Tie desmit līdz piecpadsmit pacienti parādās, jo lielākai daļai pacientu žultsvadu pārbaudi operācijas laikā neveic.
Latvijā ķirurgiem patīk operēt žultspūšļus, jo tā ir salīdzinoši viegla operācija, ja nav akūta forma. Gadā tiek veikti gandrīz četri tūkstoši šādu operāciju. Piecu gadu griezumā tie jau ir divdesmit tūkstoši pacientu. Ja zinām, ka apmēram desmit procentiem slimnieku pastāv žultsvadu akmeņu risks, tad tie ir divi tūkstoši slimnieku piecos gados.
Tā jau nav tikai Latvijas, bet pasaules problēma. Žultsakmeņu rašanās ir saistīta ar žults skābju un holesterīna vielu maiņu, sievietēm žultsakmeņi rodas biežāk, īpaši, ja ir vairākas grūtniecības. Vienīgi vecumā ir dzimumu līdztiesība, abiem dzimumiem žultsakmeņu slimības biežums ir līdzīgs.
– Veselības ministre Anda Čakša norāda, ka veselības aprūpes reforma ir ne tikai naudas piesaistīšana nozarei, bet arī pacientu ārstēšanas procesa uzlabošana. Kā jūs to redzat?
– Universitāšu slimnīcas nedrīkstētu būt komercsabiedrības, kuru galvenais mērķis ir peļņas gūšana. Slimnīca ir tā vieta, kur cilvēks tiek izārstēts, lai viņš varētu strādāt un ražot produktu, no kā valsts gūst peļņu. Taču valstij šī slimnīca ir jānodrošina ar nepieciešamajiem resursiem, nosakot citus, ar iedzīvotāju veselību saistītus mērķus un uzdevumus. Vissvarīgākais būtībā ir panākt, kā pašlaik pieņemts teikt, lai ir politiskā griba patiesi rūpēties par iedzīvotājiem.
Šobrīd, raugoties no medicīnas darba organizācijas viedokļa, jāsecina, ka veselības aprūpes organizatori bieži ir cilvēki, kuri nespēj realizēt sistēmisku pieeju. Pašreizējā politiskā vide negatīvi ietekmē veselības aprūpes modeļa izveidošanu, jo diemžēl koncentrējas uz naudas plūsmu apgūšanu, nevis sistēmas izveidošanu. Ja būtu iespējams kaut uz dažiem gadiem veselības aprūpes sistēmu veidot neatkarīgi no partiju interesēm, tas dotu rezultātu. Tad nebūtu jābrīnās, kāpēc Latvija ir trešajā vietā pasaulē pēc datortomogrāfu skaita uz iedzīvotāju, bet pastāv rindas uz šo izmeklējumu. Vai – kāpēc svaigi izremontētā slimnīcā ar modernu operāciju zāli netiek šie resursi izmantoti, jo nav kam strādāt. Lai to novērstu, būtu jāizveido reformu vadības struktūra, kurā netiek iebīdīti darbinieki pēc politiskās konjunktūras un lobiju principa, bet speciālisti, kuriem ir sapratne par medicīnas prioritātēm šobrīd un ilgtermiņā. Viņu vidū nevajadzētu būt “medicīnas autoritātēm”, kurām tikuši deleģēti galvenokārt infrastruktūras projekti, bet slimnīcu pamatfunkcija – ārstniecība un speciālistu sagatavošana – ir tikusi atstāta novārtā. Šajā vadības struktūrā vajadzētu iekļaut arī tādas personas, kas spēj definēt, kas tad īsti ir valsts pakalpojumu grozs, kas īsti ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas visiem valsts iedzīvotājiem jāsaņem par valsts naudu.
