Žultsakmeņu ķirurgs bez žults. Saruna ar Guntaru Pupeli 0
Guntars Pupelis, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, vada Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) Vispārējās un neatliekamās ķirurģijas klīniku, kas ir lielākā valstī. Kopumā stacionārā “Gaiļezers” veic vairāk nekā 16 000 operāciju gadā un lielāko daļu – tieši ķirurģijas klīnikā. Tās vadītājs ir visciešākajā saskarsmē ar praktisko medicīnu, tāpēc arī var objektīvi spriest par pašlaik notiekošo un turpmāko, kas būtu jāpaveic.
– Jūs nesen atgriezāties no pasaules ķirurgu kongresa Brazīlijā, kur kopā ar saviem kolēģiem bijāt ne tikai klausītājs, bet arī uzstājāties. Sportistu panākumi ir visiem zināmi, bet kāpēc gandrīz nekas nav zināms par ķirurgu starptautiskiem sasniegumiem?
G. Pupelis: – Kopā ar mani uz Brazīliju, Sanpaulu, kur tika rīkots pasaules kongress, kas bija veltīts aknu, žults ceļu un aizkuņģa dziedzera ķirurģijai, brauca arī mani kolēģi ķirurgi Haralds Plaudis, Kristaps Atstupens un Vladimirs Fokins. Šo orgānu ķirurģiskā ārstēšana ir ļoti specifiska, tāpēc prasa nepārtrauktu mācīšanos. No Rīgas Austrumu slimnīcas bija pieņemti seši klīniskie darbi ar zinātnisku ievirzi. Mēs apkopojām informāciju par savu slimnieku ārstēšanu, kā arī medicīnas virzieniem, kurus mēs attīstām, un šo informāciju starptautiski prezentējām. Visi guva vērtīgu profesionālo pieredzi un idejas, kā tālāk strukturēt un attīstīt mūsu darbu. Gan docents Plaudis kā RAKUS ķirurģijas galvenais speciālists, gan ķirurgi Fokins un Atstupens, kas apguvuši ultrasonogrāfiju, ļoti nepieciešamu un efektīvu diagnostikas metodi, kuru var lietot arī operācijas laikā un par kuru interesējas daudzi ārzemju kolēģi. Tas nozīmē, ka operācijas laikā ir iespēja tiešā kontaktā ar sonogrāfa speciālām zondēm pārbaudīt žults ceļu caurlaidību un žultsakmeņu atlieku esamību žults vados, kā arī aizkuņģa dziedzera, aknu un citu orgānu stāvokli, limfmezglu iesaisti, orgānu anatomisko topogrāfiju saistībā ar galvenajiem asinsvadiem utt. Tievās ultrasonogrāfa zondītes ir ievadāmas, arī veicot laparoskopiju, kas īpaši palielina metodes vērtību. Šķiet, ka mēs esam vienīgie Latvijā, kas izmanto šo metodi, iesaistot ķirurgus, ko paši kopā ar radioloģijas speciālistiem esam apmācījuši un kas operācijas laikā būtiski palielina pacientu drošību.
Iespējams, ka mēs par maz informējam sabiedrību un par maz reklamējam savu darbu. Strādājot daudzu gadu garumā, vienmēr ir bijis izteikts laika trūkums, jo par virziena attīstību, izņemot savus kolēģus, nav kam stāstīt, citus tas neinteresē.
