Ko vajag un ko nevajag darīt 1
Saimnieki ironizē, ka pirmajos gados ķiršu jaunaudze jākopj tāpat kā augļu dārzs – kociņi katru rudeni jākaļķo, lai pasargātu no saules apdegumiem februārī. Stādījumā ikdienišķa parādība ir laputis. Ja kaitēkļu daudz, tiek bojātas dzinumu galotnes, tās pārstāj augt. Tāpēc augu sūcēji obligāti jāiznīdē ar ķīmiskiem līdzekļiem. Kur laputis, tur arī skudras. Tām patīk veidot pūžņus ap ķiršiem. Ligzdas vajag izjaukt, lai skudras nevairotos. Aizsardzībai pret pārnadžiem platība jāiežogo ar 2 m augstu žogu. Lai veidotos produktīva jaunaudze, sākot ar otro audzēšanas gadu, kociņi jāmēslo ar minerālmēsliem. Saimniecībā “Ezernieki” ik pavasari (maijā) sakņu zonā izkaisīja kompleksos minerālmēslus, pēc tam līdz jūlija sākumam 1–2 reizes caur lapām mēsloja ar kalcija nitrātu, lai uzlabotu koku veselību.
Kad ķirši izauguši līdz ceļgaliem, tos sāk atzarot – stumbra lejasdaļā nogriež visus plaukstošos dzinumus, atstājot kailu maiksti, jo bez mākslīgas atzarošanas kvalitatīvu koksni nav iespējams izaudzēt. Lielākiem kokiem galotnē bieži veidojas zaru čemurs (konkurējošās galotnes). Tad pavasarī jāizgriež spēcīgākie konkurējošie zari, lai koks straujāk augtu garumā, nevis veidotu kuplu vainagu. Nogrieztos zarus nevar atstāt uz lauka, jo tie var iegaršoties sīkajiem grauzējiem. Tad tie ķersies klāt arī augošiem kokiem, apgraužot stumbra mizu. Ķiršu plantācijā var atstāt vienīgi nopļauto zāli, kas neļauj izžūt augsnes virskārtai.
– Drīz vien ķiršu stādījums varēs dzīvot pats savu dzīvi, un mēs tikai nāksim paraudzīt, kas notiek. Jau šogad kokus vairs nemēslojām un neapstrādājām pret kaitēkļiem. Tas tomēr ir mežs, un kociņiem pašiem jāmācās izdzīvot. Jo ilgāk tos radināsim pie papildu barības vielām, jo grūtāk tiem būs, – stāsta Guna.
