Ķirsītis uz orķestra putukrējuma. Saruna ar Amsterdamas “Concertgebouw” altisti Santu Vižini 0
Ne tikai pasaulslavenie latviešu solisti un diriģenti – uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi arī tie latviešu mūziķi, kuri izcīnījuši iespēju muzicēt kādā no pasaulslaveno mūzikas kolektīvu pamatsastāviem.
Viena no viņiem, latviešu altiste SANTA VIŽINE, pēc sīva konkursa jau otro sezonu muzicē vienā no pasaules elites simfoniskajiem kolektīviem – Amsterdamas Karaliskajā “Concertgebouw” orķestrī, kuru savulaik vadīja pasaulslavenais latviešu diriģents Mariss Jansons.
Pērn Santa orķestra sastāvā unikālā koncertā viesojās Rīgā, bet nu mūziķe atgriežas, līdzi aicinot orķestra kolēģus, kuri apvienojušies Eiropā pieprasītā kameransamblī “Camerata RCO”, kas Latvijā uzstāsies pirmoreiz. 13. martā Lielajā ģildē viņu sniegumā skanēs Šūberts un Dvoržāks.
Ar Santu Vižini izdodas sazināties, viņai esot “otrajās mājās”, Amsterdamā, kur altiste tikko atgriezusies pēc “Concertgebouw” orķestra intensīvās sešu koncertu turnejas ASV lielākajās koncertzālēs, tostarp slavenajā Kārnegija zālē.
Altiste priecājas – par orķestra mūziķiem tā vadība rūpējas, un pēc tālākām tūrēm, gādājot par mūziķu labsajūtu, allaž pienākas laiks atpūtai, lai “atgrieztos Eiropas laika zonā”. Tiesa, jau pavisam drīz karaliskajam orķestrim priekšā jauns izbraukums – Stravinska nedēļa Berlīnē diriģenta Ivana Fišera vadībā.
– Atgriežoties teju divu gadu senā pagātnē – Santa, jūs noteikti atceraties to mirkli, kad pēc konkursa Amsterdamā uzzinājāt, ka turpmāk jūsu darbavieta būs karaliskais “Concertge-bouw” orķestris.
S. Vižine: – Tas bija diezgan kosmiski – kā filmā. Tu dzirdi vārdus, bet tas, kas seko tālāk, norit it kā palēnināti. Toreiz neviens, izņemot mani pašu, nezināja, ka esmu pieteikusies konkursam – spēlēju ar “Kremerata Baltica” un biju paturējusi to noslēpumā līdz pēdējam brīdim.
Tāpēc tajā brīdī mana pirmā doma bija par “Kremeratu”, jo sajutos mazliet vainīga, tāpēc ka ļoti mīlēju šo orķestri un šo kolosālo darbu, taču bija atnācis vecums, kad gribēju būt mājās, domāt par ģimeni. Pastāvīgi sēžot lidmašīnā, to nevar izdarīt
Tikai pēc tam atnāca prieka un asaru viļņi kopā ar kolēģiem. Daudz laika priecāties nebija, skrēju uz lidmašīnu un taisnā ceļā devos “Kremeratas” tūrē. Pirmajai pateicu mammai (koncertu producente Ilona Vižine. – A. K.). Viņa sāka smieties un teica – beidz ākstīties! Noticēja tikai vēlāk.
– Esat iejutusies orķestra darba ritmā, ikdienā?
– Tagad ir pilnīgi cita sajūta atšķirībā no sākuma, kad pirmoreiz ienācu šajā vēsturiskajā koncertzālē kā akadēmiste, vēl pavisam “zaļš gurķis”. Tomēr toreizējais satraukums pazuda diezgan ātri, jo jau sākumā kolēģi nāca klāt, vaicāja, no kurienes esmu un kā mani sauc, un vai es šeit jūtos labi. Tas bija ārkārtīgi patīkami.
Tagad jau apzinos, ka esmu daļa no viena liela mehānisma.
Lielāks uztraukums un adrenalīns atnāk pirms solo vai kamermūzikas koncertiem. Ja tas tā nebūtu, tad būtu jāatmet muzicēšana, jo brīdis, kad tev ir pilnīgi vienalga, ir mūziķa nāve.
Orķestra mūziķu ikdiena šeit ir atšķirīga. Ir mūziķi, kuri, tāpat kā pie mums, skrien pēc mēģinājumiem pasniegt stundas mūzikas akadēmijā, ir kas brauc mājās pie bērniem, ļoti daudz kolēģu dzīvo ārpus pilsētas. Un ir daļa, kas joņo caur dažādiem kvartetiem, kvintetiem. Šajā – brīvā laika kamermūziķu – grupā esmu arī es.
– Esat izveidojusi arī saikni ar orķestra ilggadējo galveno diriģentu Marisu Jansonu?
– Atceros to reizi Amsterdamā, kad, vēl būdama tā dēvētā akadēmiste, sadūšojos pieiet viņam klāt un pateikt labdien latviešu valodā.
Viņš bija ļoti pārsteigts un sākumā nenoticēja, ka esmu latviete.
Laikam domāja, ka esmu šo vārdu vienkārši iemācījusies, zinot viņa saknes. Toreiz mazliet aprunājāmies – diriģents bija ļoti laipns un nekādi nelika manīt savu zvaigznes statusu. Pēc tam man bija tā laime kopā ar viņu doties garajā tūrē uz Austrāliju.
– Ir izdevies atrast meklēto māju sajūtu tur, Nīderlandē?
– Jā, nu jau ir. Man ir laimējies, ka orķestris ir pilsētā, kas ir ļoti līdzīga Rīgai. Speciāli no Rīgas atgādāju savu “Erenpreis” divriteni un esmu ļoti lepna par to.
– Kādas jaunas virsotnes pati sev esat sasniegusi šajā sezonā?
– Sezonas sākumā tā bija nedēļa ar Valēriju Gergijevu – spēlēju ar viņu pirmoreiz. Man tā bija absolūta maģija. Gaidīju daudz, jo iepriekš biju dzirdējusi, cik burvīgi ir spēlēt ar šādu diriģentu, bet pieredzētais pārspēja visu gaidīto.
Svētku sajūta ir arī tad, kad atbrauc maestro Mariss Jansons – tā vienmēr ir arī māju sajūta.
Īpašs notikums vēl būs arī Stravinska programma Berlīnē. Ļoti gaidu sezonas noslēgumu, kad mums pirmoreiz būs operas projekts – Kloda Debisī opera “Peleass un Melizande”. Veselu mēnesi dzīvosim Amsterdamas opernamā un spēlēsim operu. Neko tādu savā mūžā neesmu darījusi! Nākamajā sezonā gaidāmi garie izbraucieni uz Āziju.
– Laikā, kad Rīga joprojām domā par koncertzāli, esat muzicējusi slavenākajās koncertzālēs pasaulē un jums noteikti ir savas favorītes.
– Tikko bija burvīga Amerikas tūre ar lieliem panākumiem. Kārnegija zālē vienmēr ir patīkami atgriezties, jo tā ir vieta, kur akustika tevi ieskauj tādā mātes apskāvienā. Protams, priekšroku vienmēr došu Amsterdamas “Concertgebouw” zālei, kur nu jau jūtos kā mājās. Man ārkārtīgi patīk arī kolosālā Santori zāle Tokijā, tāpat izcila ir “Musikverein” zāle Vīnē un jaunā, fantastiskā Elbas filharmonija Hamburgā.
Iespaidīga pieredze bija Sidnejas opernamā – atklāti sakot, pat neatceros, kā tur skanēja, taču sajūta, ka esi braucis tik tālu, lai nokļūtu opernamā, ko iepriekš esi redzējis tikai bildēs un televīzijā, ir neaprakstāma.
– Rudenī kopā ar karalisko orķestri viesojāties Rīgā. Latvijas mūzikas vidē šis bija milzu notikums, bet ar kādām atmiņām tas saistās jums?
– Tas ir īpašākais, kas ar mani noticis pagājušajā gadā. Vienmēr katrā koncertā cenšos spēlēt ar vienādu atdevi, tomēr mājās ir neaprakstāmi citāda sajūta. Tāds satraukums, kāda nav nekur citur. Īpaši šādā reizē – kopā ar jauniem kolēģiem, šo orķestri, kurš Latvijā iepriekš viesojies tikai reizi. Man bija milzīga vēlēšanās, lai visi šeit spēlētu vismaz trīsreiz labāk nekā parasti, un ļoti arī gribēju parādīt kolēģiem Rīgu.
– Savukārt Amsterdamā sastapāt kolēģi no Latvijas – mežradznieku Artūru Šultu.
– Aizpagājušajā vasarā Liepājā festivālā “Šalc” ar mani sazinājās flautiste Anete Toča, un es uzaicināju dažus “Concertgebouw” kolēģus piedalīties festivālā. Kopā ar viņiem atbrauca arī orķestra pirmais mežradznieks Laurenss Valdenbergs, un viņam ļoti patika Artūra spēle. Iznākumā viņu uzaicināja uz “Ein Heldenleben” (“Varoņa dzīve”) programmu kā asistentu. Laurenss ārkārtīgi priecājās par mūsu lieliskajiem mūziķiem, brīnoties – kā iespējams, ka tik mazā valstī ir tik daudz labu un talantīgu mūziķu.
– Ko atbildējāt?
– Iemesls ir mūsu skolas, izglītība, kādas nav nekur pasaulē.
– Kā nokļuvāt “Camerata RCO”, ar kuru kopā muzicēsit Lielajā ģildē? Vai arī tajā bija kāda īpaša uzņemšana?
– “Camerata” ir absolūts “gumijas” sastāvs, kas pastiepjams vai samazināms pēc nepieciešamības. Tas var būt duets, stīgu kvartets, pūtēju kvintets vai 14 cilvēku kamerorķestris. Atslēgas cilvēki ir Annebete Veba un Heinss Vīdeiks, mūsu orķestra vijolniece un klarnetists. Viņi sāka ar nelielu koncertiņu Itālijā, un pamazām tas aizgāja līdz pasaules līmenim, turnejām Āzijā, Amerikā un Eiropā. Šobrīd šis ir ļoti pieprasīts sastāvs gan Eiropā, gan pašā Holandē. Arī man visas brīvās dienas no simfoniskā orķestra šobrīd aizpilda “Camerata”. Nekādas atlases nebija, mani vienkārši uzaicināja.
– Orķestra repertuārs ir ārkārtīgi piepildīts, interesants, paģērošs. Kādēļ vēl arī kamermūzika?
– Man pašai tas ir kā saldais ēdiens pēc darba. Kamermūzikā vienmēr esmu jutusies kā savās siltajās zeķēs.
– Jādomā, ka koncerts Rīgā notiek pēc jūsu iniciatīvas.
– Tā noteikti ir mana iniciatīva kopā ar mammu. Pierunāt kolēģus nevajadzēja, jo Rīga visiem palikusi labā atmiņā. Koncertā muzicēs mūsu burvīgais pirmais vijolnieks Marks Daniels van Bīmens. Jauns mūziķis, kurš sākumā skolojies pie paša tēva, turpinājis Džuljarda skolā Amerikā un pēc Berlīnes filharmonijas Karajana akadēmijas pabeigšanas ļoti ātri dabūja darbu “Concertgebouw” orķestrī, šobrīd esot īsta uzlecošā zvaigzne.
Fantastiski ir spēlēt kopā ar čellistu, čellu grupas koncertmeistara asistentu Johanu van Īrselu, kurš pērnvasar viesojās arī Liepājā festivālā “Šalc”. Protams, arī ansambļa dibinātājs, klarnetists Heinss un Annebete. Fagotists Joss de Lange ir ļoti pieredzējis Amsterdamas orķestra veterāns, bet pirmoreiz Rīgā viesosies mežradznieks Fonss Verspāndonks.
– Kā izvēlējāties programmu Rīgas publikai?
– Šajā reizē no mūsu piedāvātā to izvēlējās mamma.
Man patīk salīdzināt koncertu ar labu maltīti.
Šajā brīdī mūsu repertuārā jau bija svaigi gatavots, zeltaini brūni izcepies Šūberta oktets, kurš ieskaņots arī diskā (“Schubert Octet”, 2017, “Gutman Records”). Šobrīd ir sajūta, ka tā izpildījumā uz putukrējuma vēl trūkst tikai ķirsīša, un domāju, ka to uzliksim Rīgā.
Radošā vizītkarte
SANTA VIŽINE
Beigusi Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas alta klasi.
Mācījusies Lībekas Mūzikas augstskolā un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā.
2012. gada rudenī izturējusi konkursu Amsterdamas “Concertgebouw” orķestra akadēmijā; kamerorķestra “Kremerata Baltica” mūziķe (2009–2017).
Kopš 2017. gada – Amsterdamas Karaliskā “Concertgebouw” orķestra altiste.
Nominēta “Lielajai mūzikas balvai 2017” par izcilu darbu ansamblī.
