Reiz Filipam pajautāja, vai viņš ir vientuļš cilvēks. Viņš atbildēja apstiprinoši, piebilzdams, ka, viņaprāt, ikviens radošs cilvēks, kura patiesā realitāte ir viņa māksla, ir vientuļš. “Es sevi publiski upurēšu ar daudz lielāku vieglumu, nekā radīšu problēmas un vilšanos cilvēkam, kurš dzīvo ar mani.” Bedrosam dēls bieži sūdzējies, ka līdzās nav pienācīgas sievietes ģimenes veidošanai. Kad viņš uzzinājis, ka Filipam būs bērns no surogātmātes, viņš nav juties īpaši pārsteigts. Kādu laiku dēls savu lēmumu turējis noslēpumā. Kad Filips to izstāstījis tēvam, Bedross ļoti nopriecājies: sak, dzimta tomēr turpināsies! 1
Kādā intervijā Filipam jautāja, kādēļ viņš nolēmis kļūt par tēvu. Viņš sacīja, ka pēc šķiršanās ar Allu ļoti daudz domājis, kādēļ gan tā noticis. Iespējams, viņš pārāk maz laika veltījis savai ģimenei. “Es sevi iznīcināju kā lidotājs kamikadze, sagāju grīstē, man sākās nervu lēkmes. Man tik ļoti bija apnikusi šī svaidīšanās uz visām pusēm, es tā noguru… Sapratu, ka vienīgais, kas var mani glābt, ir cilvēks, kuram veltīšu savu dzīvi, atdošu visu savu mīlestību. Un par šo cilvēku kļuva mana meita Alla Viktorija, bet tad arī dēls Martins Kristo. Ļoti grūti atrast harmoniju gan ar sevi, gan apkārtējo pasauli. Es to ieguvu vien ar bērnu piedzimšanu.”