Kirkorovi: bulgāru gars ar armēņu asinīm 1
Multinacionālais uzlēmums
Lai arī Filipam Kirkorovam allaž piedēvēta bulgāru izcelsme, patiesībā viņa radinieku vidū nav neviena bulgāra. Viņa tēvs Bedross ir tīrasiņu armēnis, māte Viktorija – ebrejiete. Pēc 1915. gada genocīda Turcijā daļu armēņu ar kuģiem izveda uz Grieķiju, daļu – uz Bulgāriju. Kirkorjanu ģimene nokļuva Bulgārijā. Tur arī viņu armēņu uzvārds pārvērtās par Kirkoroviem.
Reiz Filipam pajautāja – kādēļ gan viņš slēpj savu patieso izcelsmi. Vai tad mazums starp armēņiem talantīgu cilvēku? Viņš atbildēja: “Nevaru tagad teikt, ka esmu armēnis, jo ilgus gadus sacīju, ka bulgārs! Ko ļaudis teiks?!” Krievu estrādes mākslinieku lokā pat klīst joks: sak, vienīgais dēls mātei un tēvam un, teiksim atklāti, ļoti neparasts puisis, jo, spriediet paši: tēvs – armēnis, māte – ebrejiete, bet dēls – bulgārs… Bedross savu izcelsmi nekad nav slēpis un intervijās uzsvēris, ka ir armēnis, dažkārt gan piebilstot – tā kā viņš piedzimis un uzaudzis Bulgārijā, viņam esot bulgāra gars, bet pēc izglītības un kultūras viņš esot krievs. Filipā savukārt patiesībā esot sajaukušās piecu “šķirņu” asinis: armēņu, ebreju, bulgāru, krievu un itāļu.
Bedrosa sapnis vienmēr bijis kļūt par dziedātāju. Viņa vecāki dziedāja pilsētas korī, un arī Bedross nolēma sekot viņu pēdās. Viņam bija ļoti laba balss un, lai arī kora vadītājs mēģināja pārliecināt vecākus, ka viņam būtu vērts apgūt dziedāšanu nopietnāk, māte pret to kategoriski iebilda, sakot, ka dziedāšana jau nu nav nekāda profesija un visi viņu dzimtā bijuši kurpnieki, tāpēc arī Bedrosam pienāktos cienīt ģimenes tradīcijas. Tā nu 14 gadu vecumā Bedross iestājās profesionālajā tehnikumā, lai apgūtu tieši šo arodu. Četrus gadus viņš nostrādāja kā kurpnieks, un darbs viņam patika. Taču lielais sapnis joprojām bija dziedāšana.
Gadu pirms dienesta armijā Bedross nostrādāja operas teātrī, kur viņu uzņēma pat bez muzikālās izglītības. Apveltīts ar absolūto dzirdi un labu atmiņu, dažu mēnešu laikā viņš apguva Alfrēda partiju no operas “Traviata” itāļu valodā. Uz profesionālās skatuves viņš nokļuva, kā pats joko, pateicoties žurnālistiem: piedalījās koncertos, kurus rīkoja starptautiskajā Varnas žurnālistu mājā.
1962. gadā turp atbraukuši komponisti Arams Hačaturjans un Arno Babadžanjans. Izdzirdējis Bedrosa dziedāšanu, Babadžanjans bijis sajūsmā. Uzzinājis, ka puisim nav muzikālās izglītības, piedāvāja savu palīdzību. Komponista sieva, kura strādāja par koncertmeistari Valsts Kinematogrāfijas institūtā (GITIS), noorganizēja Bedrosam noklausīšanos prestižajā Maskavas konservatorijā. Tur konstatēja, ka viņa balss uzstādīta perfekti un nepieciešama vien prakse. Tā viņš nokļuva Lielajā teātrī pie Borisa Pokrova, kurš vadīja nodarbības GITIS. Bedrosu uzņēma uzreiz otrajā kursā, taču ar nosacījumu, ka viņam jāuzlabo savas krievu valodas zināšanas. Kursā Bedross bija visvecākais – tobrīd viņam bija 28 gadi. Vēlāk savā kolektīvā viņu uzaicināja Edijs Rozners, kurš, noklausījies Bedrosu, sacīja, ka itāļu romance “Paskaties, kāds mēness” kļūs par viņa caurlaidi uz lielo skatuvi. Viņš nekļūdījās. Turklāt, pateicoties šai dziesmai, Bedross sastapa Viktoriju.
