Kirgizstānas ceļojums: Ceļš uz Ošu 0
Agrā 26. jūnija rītā šo rindu autors sāka ceļojumu no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas uz tā saukto valsts”dienvidu galvaspilsētu” Ošu. Es ierados Biškekas Rietumu jeb “Jaunajā autoostā” jau septiņos rītā- tas esot laiks, kad uz Ošu parasti dodoties “pirmā mašīna”. Līdz Ošai- 750 kilometri un 10 stundas ceļā. Regulāri satiksmes autobusi un vilciens uz valsts otro lielāko pilsētu vairs nekursējot jau gadus divdesmit, vien lidmašīnas, daži mikroautobusi un tā saucamās “mašīnas”- parasti individuālie vieglie auto.
Izrādās, 26. jūnijs valstī ir brīvdiena- musulmaņi vēl svin Ramadāna noslēgumu, tāpēc braucēju tikpat kā nav. Neredz arī nevienu “mašīnu” ar uzrakstu “Oša”.
“Visi, kas gribēja, jau ir aizbraukuši vakar un aizvakar”- tā man paskaidro dūšīgs tēvainis vārdā Kanibeks, kurš te ir kaut kas līdzīgs “dispečeram”. Pasažieri būšot, bet gaidīt varot nākties pat vairākas stundas. Par braucienu līdz Ošai esot jāmaksā 1200 Kirgizstānas somi jeb aptuveni 15 eiro. Starp citu, lidmašīnas biļete no Biškekas uz Ošu maksā vien 30 eiro.
Tomēr man laimējas- pēc pusstundas uzrodas vēl trīs braucēji, turklāt eiropieši- kāds čehu pāris vidējos gados un jauneklis no Šveices. Līdzīgi kā es, arī viņi neko nav zinājuši par šodienas saspringto transporta situāciju, un tas mūs glābj. Zvanu Kanibekam, kurš man bija atstājis savas “mobilkas” numuru, un saku- braucēji ir, vajadzīga tikai mašīna!
Ieraugot četrus rietumniekus, notiek brīnumainas pārvērtības, un brauciena cena izaug līdz 1500 somiem- esot īpaša svētku diena, šoferi atpūšoties utt. Neko darīt- jāmaksā. Brīdī, kad es sniedzu savu naudu, Kanibeks man pačukst- “tev īpaša cena, 1300 somi”. Laikam sirdsapziņa ir pat šādiem cilvēkiem. Nepaiet ne desmit minūtes, kad laukumā pie autoostas piebrauc vecs, bet kārtīgs “mersis”. Pie tā stūres- vīrietis ap gadiem 40, vārdā Nurbeks. Mani kā īpašo klientu, kurš turklāt vienīgais prot arī krievu valodu, nosēdina priekšā blakus šoferim, un ceļš var sākties.
Vēl minūtes četrdesmit, un mēs jau esam īstos kalnos. Redzētais atgādina paradīzes dārzu- koši zaļi, brīžiem pat sūnu zaļi kalni, balti mākoņi, žilbinoši sniegi, kalnu upes un strauti, jurtas, zirgu, aitu un kazu ganāmpulki, jaunekļi zirgos. Turklāt šie cilvēki dzīvo bez elektrības! Ceļa malās visur tirgo pudeles ar raudzētu ķēves pienu- kumisu, un mazas siera bumbiņas, kas atgādina latviešu “knapsieriņus”.
Nurbeks ik pa brīdim komentē redzēto: “Jūs zināt, ar ko atšķiras kirgīzs no dungana (ķīniešiem radniecīga minoritāte Kirgizstāna- J.L.)? Ja dungans nopelna naudu, viņš būvē sev māju. Ja kirgīzs- viņš precēs otru vai pat trešo sievu. Māju jau stepē līdzi nevar paņemt, sievu gan.”
Ceļa vidū mēs piestājam kādā kafejnīcā nelielas upītes krastā, kur, pēc visa spriežot, Nurbeks tiek sagaidīts kā “savējais”. Izskatās, ka viņš te regulāri piegādā klientus. Ieturam pusdienas, un es izvēlos lagmanu- makaronus ar šmorētu gaļu. Ļoti gribētos alu, bet tā te nav, vien zaļā tēja.
Beidzot ap septiņiem vakarā mūsu “mašīna” iebrauc tādā kā milzīgā ciematā- māja pie mājas, dārzi un augļu koki, tomēr pilsēta tā īsti arī nav. Izrādās, te sākās auglīgā Fergānas ieleja, kas tālāk turpinās Uzbekistānā. Kirgizstānas pusē dzīvojot ap viens miljons, Uzbekistānā- ap desmit miljonu.
Vēl pusstunda, un Nurbeks mani izlaiž Ošas centrā, blakus tirgum. Dažviet Turcijā (piemēram- Stambulā) var redzēt dīvainas ainas- pavisam rietumnieciska dzīve risinās uz austrumniecisku dekorāciju fona. Sievietes bez lakatiem, jaunekļi šortos, terases, uz kurām vīri dzer alu. Oša ir vēl neparastāka- te konservatīvie Austrumi ienākuši postpadomju, pat izteikti padomiskā telpā. Bet tas jau ir īpašs stāsts.
