Ķirbja māja. Arhitekta pārsteidzošā izdoma rada pasaku mazdārziņu kolonijā 0
Ar Jāni esam pazīstami jau sen. Viņš ir SIA “Arhitektu sabiedrība” līdzīpašnieks, lai gan pats par to smejot teic: kas es par īpašnieku, esmu arhitekts.
Man ir bijis prieks viesoties vairākās viņa projektētās mājās, arī mūsu dzīvokļa pārbūves plāna autors ir Jānis, taču šoreiz mūs gaida kas pavisam īpašs.
– Mazdārziņu kolonijas nav nekāds marmelādes vagons, bet esmu šeit pavadījis bērnību, – Jānis savu stāstu sāk iztālēm. – Kad 60. gados darbaļaudīm Pierīgā tika dalīti zemes pleķīši, sešsimt kvadrātmetru, arī mamma tika pie tāda – lai viņas vecākiem būtu kur rušināties. Vectēvs te uzbūvēja mazu mājiņu. Mēs tolaik dzīvojām komunālā dzīvoklī Maskačkā, tāpēc vasaras lielākoties pavadījām šeit. Svaigs gaiss, bērnam velosipēds un draugi. Mammai patika pa dārzu ņemties, tikai strādāt nācās gumijas cimdos. Viņa bija daktere, teica: nu kā es melnām rokām pie pacientiem. Bet atvaļinājumā gan – cimdus nost, lai zemi var sajust. Tikai beigās atkal cimdi. Tā es te uzaugu.
Un tad – kā Jānis saka – nāca serves maiņa: – No Rīgas šurp var atstumties ar bērnu ratiņiem, uz kuriem vannīte uzstutēta. Cik atbrauc, tik redzi, ka izlauzts un paņemts viss, ko var. Zābaki pie kaimiņa atstāti, jo tur atrasti labāki. Nolēmu: nav ko slēgt, atstās vaļā. Atstāj vaļā, redzi, ka iekšā kāds dzīvojis. Nagloju visu ciet.
Un tad šo vietu vispār nevienam vairs nevajadzēja. Dārzs aizauga, viss beidzās. Līdz kādā brīdī man gadījās nopietnas veselības problēmas, dakteris saka: vajag to un to, un vēl arī vingrot. Domāju: ko es uz sporta zāli iešu pietupties un naudu maksāt, man taču ir dārziņš, varētu tur ko uzbūvēt.
Tad kādu rītu, braucot uz darbu, radās ideja, ko uzbūvēt un kā. Par godu un piemiņu mammai un tētim. Tētis ar būvdarbiem bija uz “jūs”, bet mamma ļoti gribēja, lai te varētu iespējami ērtāk dzīvot, tāpēc arvien kaut kas tika labiekārtots. Plāns: būdiņu atstāju – tas ir politisks lēmums, jo vectēvs to cēla –, bet taisu tai piebūvi.
– Agrāk biji ko pats būvējis?
– Nē. Teorētiski zināju kā, bet praktiski nekad nebiju darījis. Tagad daru. Kad esmu izdarījis, zinu, kā vajadzētu, bet ir jau izdarīts. Visu, ko tu šeit redzi, esmu uzbūvējis es pats, viens. Tikai logus ir ielicis meistars, un reiz divi draugi palīdzēja man uznaglot jumtu, jo nāca lietus un prātīgāk bija to vienā pēcpusdienā izdarīt. Pārējo visu esmu uzmeistarojis pats. Zinu, ka ir šķībi un greizi, tāpēc man uz galda arī krūzītes šķības.
– Arī sejas mums ir asimetriskas.
– Tieši tā! Un ne tikai sejas, – nosmaida Jānis un turpina: – Ja šais laikos kāds sakās būvējam māju, saprotams, ka viņam ir daudz naudas un viņš algo brigādi. Vai arī ir paņēmis kredītu. Šī ir no kredītiem brīva zona. Piemēram, zinu, ka tiek nojaukta kādas fabrikas korpusa daļa. Kur vedat ķieģeļus? Uz izgāztuvi. Tad vediet šurp! Viena vasara pagāja, kamēr es katru to ķieģelīti notīrīju. Palīdz apziņa, ka ne es viens tāds. Arī mans sievastēvs savulaik ko līdzīgu paveica. Un tā šis pasākums velkas sešus gadus. Ir vajadzīga baisā disciplīna, jo pa nedēļu ir darbs un kaut kad jau arī ar ģimeni jābūt. Bet svētdienās es būvēju Ķirbim māju. Atceries, kādreiz bija grāmata par Čipolino. Tur mietpilsonis Ķirbis no četriem ķieģeļiem gribēja sev kaut kur māju uzbūvēt, bet Citroni viņu visu laiku dzenāja. Te nu ir Ķirbim māja.
– Un kas taisīja šūpuļtīklu? – mēģinu paķert.
– Es! Nopirku par 8 eiro “Depo” šūpuļtīklu, no kura izmantoju šņores. Zars no vecās ābeles, speciāli līks, lai nesitas galvā. Saprotu, ka esmu jucis. Un tas vēl nav viss. Esmu apmeklējis arī “Abakan” fabrikas veikalu, kur pārdod atgriezumus. No tiem šeit aizkari.
– Ko ārsti saka?
– Esot jāturpina vingrot, – smej Jānis. – Te ir mana sporta zāle. Svaigā gaisā un ar jēgu. Deviņdesmit pieci procenti būvdarbu paveikti, pieci vēl palikuši.
– Ko darīt jau vienmēr atradīsies. Un tad kāda dobe būs jāuzrok, kāds krūms jāapčubina.
– Es neesmu dārznieks, itin nemaz. Tikai iztīrīju to, kas pa divdesmit gadiem bija aizaudzis, un zāli nopļāvu. Bet zini, kas ir pats trakākais? Pirms diviem gadiem es pēkšņi ieraugu, ka dārzā uzzied puķes. Roze parādījās, peonijas. No kurienes?! Esmu tāls no dažādām mistiskām teorijām, bet zinu: mammai patīk. Peonijas ir mammas puķes. Viņa visu laiku cīnījās, lai būtu baltās, taču kā nebija, tā nebija, tikai rozā un sarkanās. Bet tagad tur ir viena baltā. Es neko neesmu darījis. Tik daudz nevar izdzert un izpīpēt, lai ko tādu stāstītu
