Ķirbīti vajag samīļot. Ingunas Knadzes pieredze, kā izaudzēt brangus un gardus ķirbjus 0
Ingunai Knadzei padodas ķirbjus gan izaudzēt brangus, gan tik gardus celt galdā, ka pat spīvākais pretinieks kļūst par saules ogas cienītāju.
Pirms pāris gadiem no Pārdaugavas privātnama kopā ar vīru un meitu pārcēlušies uz dzīvi kārtīgos laukos Lauberes pusē un jau pirmajā rudenī novākuši bagātīgu ķirbju ražu.
Viegli audzējams, ilgi uzglabājams, uzturā vērtīgs un prasmīga pavāra rokās – lielisks maltītēs, tāds ir ķirbis.
Ar Ingunu iepazinos pērnruden Raganas tirgū, kur nevarēja nepiestāt viņas košajam stendam ar dažnedažādu šķirņu ķirbjiem. Saimniece provei piedāvāja krāsnī ceptu spilgti dzeltenai melonei līdzīgo spageti ķirbīti.
Garša kliedēja pat mazākās šaubas, un grozs ar skaistuļiem pildījās līdz malām. Kopš tās dienas šis ēdiens ieņēmis stabilu vietu mūsu mājas ēdienkartē.
Tā viņai esot izdevies arī ne vienu vien radu, draugu un pat pašas vīru Gintu pieradināt ķirbju garšai. Viņš pat neticējis, ka pēc jaunības dienās treniņnometnēs pārspīlētajām sulu kūrēm diez vai kādreiz spēs uz to pat paskatīties, taču tagad viens no iecienītākajiem ēdieniem esot sievas gatavots spageti ķirbis ar gaļas un dārzeņu pildījumu.
Līdzīgi noticis ar Ingunas vīrabrāli, kuram mandarīnķirbjus krāsnī sacepusi daiviņās un iemānījusi kartupeļu vietā. “Nu ir ēdājs!” viņa nosmej. Tāpat ar pircējiem tirgū – andele veicas raitāk, kad ir ko nogaršot.
Ar stādiem prom no Rīgas
Par iesācējiem dārzkopībā viņus nenosauksi, abi sevi pieskaita lauciniekiem, kuri, kad vien bijis iespējams, ņēmušies pa zemi – gan savā Pārdaugavas piemājas gabalā, gan braukuši saimniekot pie vecākiem.
Ingunai izglītība pavisam no citas “operas” – izmācījusies par inženieri ķīmiķi, gatavojusies Jelgavas keramikas fabrikā strādāt par silikātu tehnoloģi, taču dzīve stūres ratu pagrieza uz citu pusi – kursos apguvusi floristiku un ilgus gadus to mācījusi citiem, vadījusi vairākus ziedu veikalus.
Vīram pašam savs autopārvadājumu bizness. Tā dzīvojuši, līdz sākuši prātot par pensijas gadiem, kas vēl gabalā, taču ar katru dienu tuvojas, kā arī pārmērīgajiem zemes nodokļa maksājumiem Ušakovam… Rīga nekad nav bijusi viņu sapņu vieta, turklāt Ingunas stādu kolekcija pamazām tā pletusies plašumā, ka gurnos kļuvis par šauru, viņa pajoko.
Divus gadus lūkoja pēc lauku īpašuma, līdz ieskatījās Lauberes “Stūrīšos” un tagad jūtoties īstajā vietā nonākuši – kur vien paveries, plašums un miers.
“Vakar pa pagalmu stirnas staigāja,” sapņaini novelk saimniece un piebilst: “Nedomāju, ka kļūsim baigie laucinieki ar govīm un cūkām, bet puķes un ķirbji mūsu dārzā vienmēr augs.”
Ziema viņu mājās ir mierpilns laiks, kad var saplānot pavasara darbus, parakāties pa tīmekļa lapām un uziet jaunas šķirnes.
Ingunai, kā kaut ko nebijušu atrod, tūlīt vajagot pamēģināt – kādu eksotisku puķu stādu vai neparastāku ķirbju šķirni. Vācējas daba laikam mantojumā no tēva, kuram bijusi krāšņa rožu un tulpju kolekcija.
Ķirbju stādīšanas laiks vēl patālu, bet saimniecei saraksts ar sēklām, kas jānopērk, gandrīz jau gatavs. “Izvēlos profesionāli audzētas – tās labi dīgst un var iegādāties nelielā skaitā.” Varot ieteikt arī mazdārziņiem, kuros vietas pietiek vien dažiem ķirbju stādiem.
Nejaukt ķirbim galvu
“Uz mēslu kaudzes ķirbīti noteikti nevajag stādīt, jo tie būs bezgaršīgi un pilni ar nitrātiem,” piekodina Inguna. Savējiem izmantojot kompostu, kuru reizē ar kūdrā iemaisītu trihodermīna pulveri katram stādam paber apakšā puslāpstas lielumā un apkārt aprauš dārza zemi.
Ar auga saknēm gan jāapietas ļoti uzmanīgi. “Ķirbim, tāpat arī kabacim, ļoti nepatīk, ka tās aiztiek vai savaino, tāpēc mēs izmantojam kūdras podiņus, kurus var likt zemē ar visu stādu,” skaidro saimniece.
Viņa uzskata, ka ķirbju audzēšana lielas rūpes un māku neprasa – iesākumā, kamēr saaug lapas, vairāk vajag paravēt un palaistīt, protams, augi jāpamēslo – kā bioloģiskās metodes piekritēji izmantojot nātru uzlējumu –, bet citādi saules ogas briestot mierīgi savā nodabā.
Tiesa, tām patīkot, ka samīļo, tāpēc Inguna šad un tad izstaigā gar dobēm un savus apaļvaidžus noglauda.
Uz ražas novākšanas laiku “Stūrīšos” rīko talku. Saimniecei par palīgiem gan prieks, gan rūpes, ka tikai ķirbēnus par daudz nemētā un nesatraumē, jo tā var rasties bojājumi.
Katram jānoslauka zemīte un jāliek saulainā vietā zem nojumes nogatavināt, ārā varot turēt pat divas līdz trīs nedēļas, tikai jāsargā no salnām un sala.
Par ķirbju glabāšanu domas dalās – Inguna pārliecinājusies, ka vislabāk tiem patīk telpas ar sausāku gaisu, tāpēc virtuve, kurā parasti ir daudz mitruma, nebūs piemērota.
Mājas apstākļos un nelielā skaitā gluži labi noder skapjaugša, taču ik pa laikam krājums jāpārskata, vai kāda oga nav bojāta. Daudz kustināt nedrīkst, citādi ķirbim var sajaukt galvu – domās, ka pavasaris klāt, un sāks diedzēt sēklas.
Tā esot gadījies, kad bērni ar tiem spēlējas, – vēl viens Ingunas padoms ķirbju cienītājiem. Viens no izturīgākajiem ir spageti ķirbis, ko var uzglabāt pat līdz aprīļa beigām.
“Nu gan laiks pie galda!” aicina saimniece un palepojas, ka lielais pusdiengalds, kas aizņem vai pusi virtuves, atceļojis no vīra vecvecākiem Pļaviņās. “Kādreiz visi pulcējāmies tur, kad nu viņu vairs nav, radi brauc uz “Stūrīšiem”, un atkal šis galds mūs vieno.”
Ingunas padomi
Kā nepārcept ķirbi
* Spageti ķirbis ir gatavs, kad šķiedra sāk atdalīties no malas. Rudenī cepu ap 20 min, ziemā – 30 min, jo ir cietāks, vairāk nobriedis.
* Kad apmēram 20 min cepeškrāsnī cepu ķirbja šķēli, pārbaudu ar dakšiņu – ja dūruma vietās neizdalās sula un paliek tikai caurumi, tā ir gatava.
Svaigie ķirbja salāti ar spinātiem, āboliem un sieru
Plānās šķēlēs sašķēlē kādu no ķirbīšiem, kurus var ēst svaigus, piemēram, riekstu, muskata, Hokaido. Pievieno spinātu lapiņas un saplucinātu ledussalātu, sagrieztu ābolu, dzērvenes. Mērci, kuru gatavo no olīveļļas, citrona vai laima sulas, medus un šķipsniņas sāls, viegli iecilā salātos, un uzrīvē cieto sieru.
Spageti ķirbja laiviņas ar dārzeņu, rīsu un gaļas pildījumu
1. Cep ķirbi.
Ķirbi gareniski pārgriež divās daivās, to iekšpusi apslaka ar olīveļļu, apkaisa ar sāli un muskatriekstu (der arī timiāns vai rozmarīns) un cep cepeškrāsnī 200 C° 20 līdz 30 min.
Gatavo pildījumu.
Uz pannas apcep sagrieztus sīpolus, puravus, ķiplokus, papriku, sarīvētus burkānus, selerijas sakni. Cepšanas beigās pievieno tomātus gabaliņos bez mizas un arī kaltētā veidā.
Izvāra rīsus, var izmantot arī grūbas vai citus graudaugus.
Samaisa dārzeņus ar rīsiem, un maisījumu liek izceptajās ķirbja laiviņās. Gaļas cienītāji maisījumam pievieno iepriekš apceptu malto gaļu, piemēram, tītara, vai žāvēto gaļu. Garšīgs papildinājums ir sēnes.
Katrai laiviņai uzrīvē vai šķēlītēs uzliek labi kūstošu sieru un cepeškrāsnī cep 200 C° ap 15 min.
2. Inguna iesaka vēl vienu ķirbju laiviņu pagatavošanas paņēmienu, kad iepriekš neapceptās daivās liek viegli apceptus sīpolus, ķiplokus, puravus un neapceptu malto gaļu, sarīvētus burkānus, seleriju, sagrieztu papriku un cep cepeškrāsnī 200 C° ap 40 min. Uzrīvē sieru un vēl pacep 5 min.
Uzziņa
Ķirbja vērtīgās uzturvielas
* Uztura speciālisti ķirbi atzīst par vienu no visveselīgākajiem rudens produktiem, ko pārtikā var lietot arī visu ziemu. Ēdams svaigs vai termiski apstrādāts, derīgs ne tikai mīkstums, bet arī sēklas un miza.
* 200 g ķirbja dienā nodrošina nepieciešamo A vitamīna devu, 20% no C, 10% no E vitamīna, kālija un magnēzija daudzuma, kā arī vismaz 5% vajadzīgā tanīna, B6 vitamīna, folijskābes, dzelzs, magnija un fosfora. Tas satur arī PP vitamīnu, kalciju; sēklas – jo īpaši daudz cinka.
* Ķirbī ir 90% ūdens, gandrīz nemaz nav tauku, tāpēc tas piemērots dažādām diētām, sirds slimniekiem mazina asinsvadu saslimšanas risku. Bagāts ar šķiedrvielām, tāpēc uzlabo gremošanu.
Avots: ASV nacionālā uzturvielu datu bāze
