Kipras turki jūtas izolēti 1
Gadu simti un varas maiņas Kiprā nav spējušas izdzēst grieķu kultūras dziļās saknes salā, kur grieķi dzīvojuši vismaz 25 gadsimtus, bet ar to negrib samierināties Kipras turki, kas apmetušies salā Osmaņu impērijas laikā.
1960. gadā pasludinātās neatkarīgās Kipras Republikas konstitūcija atzina valsts divu lielāko etnisko kopienu – Kipras grieķu un turku – politisko vienlīdzību. Taču Kipras grieķi jutās vīlušies, ka jaunā konstitūcija deva Kipras turkiem, kuri veidoja 17% salas iedzīvotāju un kuri maksāja 6% nodokļu pienesuma, tādas pašas tiesības kā viņiem, kuri veidoja 80% salas iedzīvotāju un maksāja 94% nodokļu. Tika rīkotas sarunas starptautisku vidutāju pārraudzībā, ANO rezolūcijās aicināja visas puses cienīt Kipras suverenitāti un teritoriālo veselumu, taču trauslās federācijas pamati bija iedragāti. 1963. gadā izcēlās starpkopienu vardarbība. Nākamajā gadā Kiprā izvietoja ANO miera uzturēšanas spēkus, nošķirot naidīgās puses, kas izveidoja atsevišķas administrācijas, salas grieķu kopienai vienpusēji izveidojot Kipras valdību. Pēc Grieķijas militārās huntas atbalstītā 1974. gada apvērsuma, kura mērķis bija pievienot Kipru Grieķijai, un tam sekojošās Turcijas armijas iejaukšanās sala de facto ir sadalīta. 1975. gadā sarunās Vīnē tika panākta vienošanās ANO starpniecībā veikt Kipras turku un grieķu iedzīvotāju brīvprātīgu apmaiņu, nogādājot viņus attiecīgi salas ziemeļos un dienvidos, tādējādi nostiprinot Kipras sadalījumu divās kopienās. 1983. gadā pasludināto Ziemeļkipras Turku republiku ir atzinusi tikai Turcija.
Labā ziņa ir tā, ka spriedze starp salas grieķiem un turkiem ir mazinājusies, un galvaspilsētā Nikosijā jeb Lefkosā, kā to sauc turki, tā dēvēto zaļo līniju, kas šķir abu kopienu teritoriju un kuru kopš 1964. gada etniskajām sadursmēm pārrauga ANO miera spēki, var bez bažām šķērsot pat nakts vidū. Samiegojies turku dežurants kontrolpunktā iespiež pasē zīmodziņu, pārsimt metru ceļā līdz grieķu kontrolpunktam nav nekādu liecību par ANO miera spēku klātbūtni, izņemot nelielu plakātiņu pie žoga, aiz kura esošajā ēkā varētu būt miera uzturētāju mītne. Grieķu kontrolpunkta dežurants no manis atgaiņājas abām rokām – lai ejot un darot, ko gribot. Par ģeopolitisko pretstāvi liecina abpus zaļajai līnijai esošie neapbūvētie zemes gabali kā savulaik ap Berlīnes mūri, taču nav šaubu, ka drīz tiem atradīsies saimnieks.
Novembra vidū apmeklējot Kipru pēc starptautiski neatzītās tā dēvētās Ziemeļkipras Turku republikas (ZKTR) Ārlietu ministrijas preses un informācijas nodaļas ielūguma, ZKTR augstākās amatpersonas ārzemju žurnālistu grupai neslēpa sarūgtinājumu, ka Kipras grieķu pārstāvētā Kipras Republikas valdība spējusi panākt valsts uzņemšanu ES, bet ZKTR palikusi starptautiskā izolācijā. ZKTR vadītāji neslēpa vilšanos, ka vairākums pasaules valstu boikotē Kipras turku pašpasludināto republiku, ko ir atzinusi tikai Turcija, kas sedz 40% procentus no ZKTR budžeta. Jebkuru valsti iepriecinātu gāzes atradņu atklāšana tās piekrastē, taču NATO dalībvalsts Turcija, ar kuru savu nostāju saskaņo ZKTR, neatzīst Kipras Republikas īpašās tiesības uz ekonomisko zonu tās piekrastē, bet Turciju rietumvalstis uzskata par svarīgu stratēģisko partneri Tuvo Austrumu apgabalā.
Šā gada februārī Kipras grieķu līderis Nikoss Anastasiadis un Kipras turku vadonis Dervišs Eroglu ievadīja sarunas par vienotas Kipras federācijas izveidošanu, taču sarunas drīz apsīka, jo Anastasiadis smagi saslima. Kipras turki uzskata Anastasiada aiziešanu no sarunām kā Kipras grieķu nevēlēšanos dalīties ar gaidāmajiem ienākumiem no gāzes ieguves salas piekrastē, kur darbus gatavojas sākt Itālijas firma “ENI”. Decembra sākumā Anastasiadim veiksmīgi izdarīta sirds operācija Ņujorkas slimnīcā un Eroglu nosūtījis viņam vēstuli ar drīzas atveseļošanās vēlējumiem un aicinājumu atgriezties pie sarunu galda.
