Kipras izaicinājumi ar ziemeļnieka acīm 0
29 gadus vecā latviete Ieva Burkāne pirms diviem gadiem pieņēma savas darbavietas – bankas – piedāvājumu strādāt tās jaunajā filiālē Limasolā. “Kipra ir valsts, kurā ir jāiedzīvojas. Tikko te ierodoties, vairāk bija negatīvu emociju nekā pozitīvu, jo mums, ziemeļniekiem, ir grūti strādāt un dzīvot dienvidnieku ritmā.
Taču te ir kaut kas tāds, kas ikvienu aizbraucēju vilina atpakaļ. Domāju, ka ar mani būs tāpat, kad atgriezīšos mājās – Latvijā,” secina Ieva un stāsta, ka Kiprā viņai visvairāk patīk jūra, saule, ceļu kvalitāte un cilvēku pozitīvisms. “Šeit nav bezpajumtnieku, nav bērnunamu, jo nav neviena bez vecākiem palikuša bērna, un, ja tu Kiprā personīgi pazīsti kaut vienu kiprieti, tad ar vietējo atbalstu un palīdzību vari rēķināties. Gan klimata ietekmē, gan dienvidnieku dzīves uztveres iespaidā šeit dzīve šķiet bezrūpīgāka un pozitīvu emociju bagātāka.
Toties nepatīk autovadītāju braukšanas kultūra, kipriešu slinkums un lēnīgums, kas apgrūtina un paildzina jebkura jautājuma risināšanu, sniegto pakalpojumu sliktā kvalitāte skaistumkopšanas un citās jomās, kā arī sadzīves dārdzība.”
Uz jautājumu, kā ir mainījusies dzīve Kiprā beidzamo divu gadu laikā, Ieva atbild:
“Kiprā noteikti ir pazeminājies drošības līmenis. Pirms diviem gadiem Kipra tika uzskatīta par drošāko valsti ES, bet šobrīd tendence ir daudz negatīvāka – ir ļoti daudz iebraucēju no mazattīstītajām valstīm, kuri nevar atrast darbu, un tāpēc pieaug zādzību skaits, huligānisms. Un šogad, protams, savu dara arī krīze.
Es personīgi krīzi neizjūtu. Manā darbā un ikdienas dzīves paradumos itin nekas nav mainījies. Vietējie iedzīvotāji gan ļoti uztraucas par krīzi, un tas šobrīd viņiem ir svarīgākais jautājums. Kipriešiem jūtami samazinās ienākumi, un liela daļa ir patiesi nobijušies par krīzes gaitu un sekām. Taču viņi paši, manuprāt, īsti nezina, kas darāms, un nav gatavi lieliem taupības pasākumiem, lai pēc iespējas ātrāk izkļūtu no krīzes. Esmu runājusi ar kaimiņiem un paziņām, un viņos ir jūtams liels satraukums gan par savām ģimenēm, jo lielai daļai pieder lieli ģimenes īpašumi, kurus viņi nespēj vairs uzturēt, gan par valsti kopumā. Šobrīd viņi paļaujas gan uz ES atbalstu, gan Krievijas palīdzību un cer, ka izdosies krīzi apturēt tās sākuma stadijā. Turklāt kiprieši liek lielas cerības uz gāzes atradnēm Vidusjūrā pie Kipras un cer, ka tas nesīs valstij jaunas iespējas un finansiālu stabilitāti.”
Ieva saka, ka regulāri interesējas par notiekošo Eiropas Savienībā un sen zinājusi, ka Kipra no jūlija būs ES prezidējošā valsts. Vienlaikus viņa nesaprot, vai kipriešiem ES prezidentūra ir liels notikums. Pusgada laikā viņa neesot dzirdējusi nevienu pieminam šo faktu, kaut arī ik rītu klausās vietējo radiostaciju. Arī presē Ieva nav manījusi lielu ažiotāžu par prezidentūru. Viņa domā, ka prezidentūras jautājums ir palicis otrā plānā, jo to pārmāc krīze. Otrkārt, Ievai ir radies priekšstats, ka kiprieši saprot, ka viņi ir ES daļa, taču ar šo apziņu arī viss beidzas, un viņi īsti neapzinās prezidentūras iespējas un svarīgumu.
“Kiprieši ļoti labi apzinās, ka ES ir liela loma viņu straujajā attīstībā neilgā laika posmā. Taču neapšaubāmi liela loma tajā visā ir arī Krievijai. Kipra balstās uz Krievijas investīcijām – Kiprā ir ne tikai ļoti liels krievu īpatsvars, bet arī ļoti liela daļa nekustamo īpašumu un uzņēmumu pieder tieši viņiem.
Man pat ir grūti pateikt, kam kiprieši piešķir lielāku nozīmi – ES vai Krievijai. ES ir kipriešu mājas, taču Krievija ir viņu maize. Kipra ir un paliek tradīciju valsts. Viņu dzīvesveids un tradīcijas ir svētas, tās ir iesakņojušās no senseniem laikiem, tās vada visu viņu dzīvi, un diez vai pat ES ir spēkos kaut ko stratēģiski mainīt šajā valstī. Es domāju – Kiprai ir jāiziet cauri krīzei, lai saprastu, ka pilnas algas saņemšanai ir jāstrādā pilna darba diena, nevis līdz 13.30; ka darbu, ko iestādēs dara četri kiprieši, citur Eiropā dara viens cilvēks; ka ar tūrismu, skaistu jūru un sauli vien valsts ilgtermiņa attīstībai un ekonomikai nepietiek.”
