Uvertīra. 70-tajos gados Jūrmalas kafejnīcās uzradās uzkodas – eļlā vārītas rupjmaizes sķēlītes ar sāls piegaršu un ķiploku smaržu. Dienesta gaitās, pārbaudot kādu kafejnīcu, mani pacienāja ar gandrīz kraukšķīgo kārumu. Lūdzu recepti, bet man atsaka,- nāc un ņem kad un cik gribi, bet recepti nedrīkstam dot.

Lasītākie

Kokteilis

Zaļā čūska piecām zodiaka zīmēm visu gadu sola īstus brīnumus 2

Nosauktas 10 automašīnas ar vislielāko degvielas patēriņu reālos apstākļos 32

TV24

“Ukrainas spēki ar šo brigādi neceremonējas. Tā ir atbilde par pastrādātajiem noziegumiem” jeb jaunumi no frontes

Lasīt citas ziņas

Mājās izmēģināju dažādus variantus, bet panākumu nebija. Pēc laika kādā minijubilejā noskatījos, kā viena tante to dara, un tagad draugi un mazbērni (un ne tikai) pie manis vienmēr pasūta ķiploku BISKVĪTUS.

Ķiploku biskvīti

Paņemt rupjmaizes ķieģeli (no labi uzrūgušas mīklas, ar lielām „acīm”), ieteicams nedaudz atdzesētu ledusskapī. Nogriezt virspusē pabiezo garozas kārtiņu, sagriezt 8-10 mm biezās šķēlēs, tad katru vēl uz pusēm. Ieliet vecolaiku skārda, vēl labāk labāk – čuguna pannā, eļlu (modernās pannas ar pretpiedeguma klājumu neder, tajās elļa savācās dīķīšos, tiem blakus šķēlītes tad piedeg).Tūlīt pēc ievietošanas šķēlītes apgriež un, diezgan strauji apcepot, vairākkārtīgi apgriež, tā lai būtu kraukšķīgas, bet vidū ne cietas.

Lai mazinātu sabiedrībā alkohola patēriņu, saīsina šādu dzērienu tirdzniecības laiku

Kokteilis

“Esmu gatava dalīties ar dažiem faktiem” – Jāņa Timmas māsa atbild uz spekulācijām un lūdz sabiedrības iesaisti patiesības noskaidrošanā

TV24

Dombrava: Saeimā virza likumprojektu, kas paredz migrantiem reģistrēties, lai ieceļotu Latvijā arī no ES

Vēl karstās šķēlītes, tagad biskvītus, nedaudz viegli apkaisa ar sāli un notrin ar tikko mizotu ķiploka daiviņu.

Epilogs
Pirms dažiem gadiem Dubultos kādā restorānā biju nakts apsargs. Arī tur gatavoja uzkodas pēc uvertīrā minētās receptes, bet, nogaršojuši manu produkciju, pavāri pārņema manu pirmrindas tehnoloģiju.

Uvertīra
Pirms kara uz laukiem vasarā nekad neiztrūka Skābputra. To ņēma līdz uz siena pļavu, puikas uz ganiem (arī es) un līdz rudenim tā vienmēr bija pagrabā. Laikiem mainoties, tā izzuda. Vairākkārt mēģināju pēc puiku dienu atmiņas to izvārīt, bet ar vājiem panākumiem.

80-to gadu beigās, kad latvieši jau saka palaist muti presē, lasu avīzē „Litertūra un Māksla” (!), kādas tantes publicēto nelielo niansi, kuru nezinot, vairs neviens vairs neprot izvārīt klasisko Skābputru.

80-to gadu beigās, kad latvieši jau saka palaist muti presē, lasu avīzē „Litertūra un Māksla” (!), kādas tantes publicēto nelielo niansi, kuru nezinot, vairs neviens vairs neprot izvārīt klasisko Skābputru.

Ievēroju padomu un, kā teica toreizējais prezidents, – Process pošol…

Klasiskā Skābputra

Ieliet vaļējā stikla traukā (lai sekotu rūgšanas procesam) 2 litrus īsto govs pienu (veikalos pirktais, pārstrādātais, neder, pat ja sarūgst, tas smird). Raudzēt siltā vietā līdz zem rūgušpiena jau nostājās sūkalu kārtiņa. Ar mitru karoti noņemt krējuma kārtiņu.

Paņemt krūzīti (ap 0,3 litru) miežu putraimu, tos labi izskalot aukstā ūdenī, apliet ar ap 1 litru auksta ūdens un uzlikt vārities, reizēm pamaisot, lai nepiedeg. Tikko sākās vārīšanās, no vaļējā trauka ar ēdamkaroti uzmanīgi, nejaucot, ņemt un censties nesajaucot lēnām laist rūgušpiena gabaliņus katliņā. Ja vajag, „pieliek uguni”. Salaist katliņā visu rūgušpienu, sekot kā rūgušpiena gabaliņi, pārvērtušies par biezpiena kunkulīšiem, uzpeld un tad tūlīt vārīšanu pārtraukt. Negaidīt, lai putraimi uzreiz būtu mīksti. Tas notiek atdziestot. (Svarīgais Tantes padoms L un M avīzē).
Atlikušās sūkaliņas var uzliet padzisušai skābputrai, lai tēlo raugu.

Epilogs
Banzai! – „Kad jutīsiet, tik drīz neaizmirsīsiet! (Japāņu kaujas sauciens).

Skubiņu Siers

Uvertīra, varbūt pareizāk –Fõns

Pēckara, – pirmskolhozu periodā dažas vasaras skolas brīvlaikos strādāju Jaunpiebalgas Kalna Skubiņos radu ģimenē. Saimnieki – māte un tēvs, to vecākais dēls, Pēterburgas mākslas akadēmijas absolvents, gleznotājs Jānis T. ( nejaukt ar tagadējo gleznotāju, arī Jāni T.), meita – Marija T., Jelgavas Skolotāju institūta absolvente, tolaik dzīvoja 9. gadsimta apstākļos. Pirms kulšanas talkas (tā notika t.s. iznīcinātāja uzraudzībā, ar iekūluma svēršanu), katrā mājā labības kūlīšus, tos neizjaucot, pažāvēja kaltē, tad ar spriguļiem pakūla, izvētīja, kaimiņos ar rokas akmens dzirnaviņām samala (arī es). Milti tika pārtikai un iemainīšanai Jaunpiebalgas tirgū pret citu pārtiku. Nauda apgrozībā praktiski nebija. Par pensijām sirmgalvjiem neviens nebija dzirdējis. Salika saglabātās aušanas stelles, no pašu aitu vilnas savērptās dzijas un pašu audzētiem liniem gatavoja audumus, šuva apģērbus. Arī man tika skolas uzvalks. Sviestu no skābā krejuma kūla bļodā ar koka karoti.P iena produktus tureja vēsā pagrabā.

Tad kādu rītu man liek atnest no pagraba ar linu dvieli pārklātu trauku ar biezpienu. Biezpiens varbūt jau nedēļu stāvejis, to sedz dzeltena, gluma kārtiņa. Apšaubu tā derigumu. Tad saimniece liek panna sviesta piku,tajā manis apšaubīto „biezpienu”. Tas izkūst pa visu pannu,paliek dzeltēns un smaržo pec siera. Meģināju vēl pieklājīgi no tā atteikties, tad nogaršoju un ēdu ar apetīti. Tik garšīgu un smaržīgu sieru nekad vairs neesmu ēdis. To atgādina tagad pārdošanā esošais dārgais, ja pareizi atceros, Dorbū siers.

Epilogs
No tagad veikalos pieejamā piena kvalitativu rūgušpienu, tātad arī biezpienu un tālāk arī augšmineto sieru iegūt nav iespējams. Neceru vairs to nogaršot, bet žēl, ja minētā Tautas recepte pēc manis aizies nebūtībā.. Padomājiet…

Iesūtījis LA.LV lasītājs Ādaskamzolis -1570