“Ceplis” – Latvijas kultūras kanonā 0
Kad strādā, tu dari savu darbu un nenojaut, ka filma būs kaut kas sevišķs, ka to iekļaus Latvijas kultūras kanonā. “Ceplī” man bija supersadarbība ar režisoru Rolandu Kalniņu un filmas mākslinieku Uldi Pauzeru, kurš uzgleznoja filmas kadrējumu – krāsu gammu katrai epizodei. Tad es kostīmus varēju iegleznot attiecīgajā toņu gammā. Balles skats ir bēšīgi zeltainos toņos. Epizodē, kur deputāti spēlē tenisu, Helgas Dancbergas kleitas audums ir ar puķēm tenisa korta seguma krāsā. Skatam, kur Austra iet gar siena gubu, kurā guļ Ceplis, ziedus saplūcu, lai pušķis piestāvētu aktrises kostīmam. Ik niansei veltījām lielu vērību. Gribējām arī, lai kostīmi būtu vēsturiski precīzi. No iedzīvotājiem iepirkām 30. gadu tērpus. Uz kinostudiju nesa gan dāmu kostīmus, gan virsnieku mundierus, gan kungu frakas, labus tūka un drapa mēteļus. Taču tie mūsu aktieriem nederēja. Kāda kundze stāstīja, ka vīrs bijis liela auguma, un rādīja viņa mēteli. Tomēr redzu, ka tas ne Gunāram Cilinskim, ne Eduardam Pāvulam, pat ne Vilim Ķimelim mugurā nelīdīs un mēteli pirkt nevaru. Bija arī mēģinājumi 50. gadu kleitu pārdot kā 30. gados šūtu, droši vien domāja, ka esmu jauns cilvēks un neatšķiršu. Tomēr zinu, kā 30. gados apstrādāja vīles un kādi tolaik bija audumi. Filmas sagatavošanas posmā atgadījās kāds kuriozs. Braucot pa dzīvokļiem un iepērkot filmai mēbeles un gleznas, grupas administrators aiz kādas gleznas rāmja atrada kartona kārbiņu ar vērtslietām, par kurām dzīvokļa īpašnieki nezināja. Pēc tam šo administratoru iedēvējām par “Briljanta roku”.
Un saviesīgā dzīve
Kur tapa tērpu skices? Latvijas Mākslinieku savienība 70. gados man piešķīra mākslinieku darbnīcu Vecrīgā, Pils ielā 18. Pa darbnīcas logiem pavērās skats uz Jēkaba baznīcu. Šajā darbnīcā notika ne vien skiču zīmēšana, bet norisinājās arī bohēma. Darbnīca atradās 6. stāvā, kur bieži vien nebija ūdens. Tad saviesīgos pasākumos bija šāda atrakcija – viesiem izdalīju krūzes, burciņas, spaiņus, un visi gāja lejā uz Doma laukuma tualeti pēc ūdens. Kad sanesa ūdeni, vārījām tēju vai kafiju. Uz manu darbnīcu nāca daudz viesu, tāpēc, lai būtu vairāk vietas, vajadzēja nojaukt malkas plīti. Sarunāju meistaru, kuram cena par darbu bija viena – viņš vēlējās piedzerties līdz nemaņai. Gods kam gods, viņš plīti noā rdīja un visus gruvešus no 6. stāva nonesa lejā. Bet pēc tam bija milzum grūti lejā dabūt pašu meistaru, jo es savu vārdu turēju.
Kad man nācās iet prom no Blaumaņa ielas dzīvokļa, jo uzradās mantinieks no Benjamiņu dzimtas, savu brīnišķīgo darbnīcu pārdevu un varēju nopirkt šo dzīvokli kultūrvēsturiskā mājā, kur savulaik dzīvojusi gan Māra Ķimele, gan Varis Brasla.
