Filmās sastaptie 0
Sadarbības līmeņi ar režisoriem mēdz būt dažādi. Filmā “Uzbrukums slepenpolicijai” režisors Oļģerts Dunkers par filmas personāžiem neko nestāstīja. Kad pavaicāju, ko revolucionāri dara, kad netaisa revolūciju, viņš atbildēja: “Lūriņš lūr, Gaudiņš gaudo.” Es saprotu, tas ir joks, bet kostīmus darināt tas nepalīdz. Toties šajā filmā pirmo reizi sastapos ar aktieri Edmundu Freibergu, kurš spēlēja vienu no revolucionāriem. Vēlāk, būdams režisors, Edmunds mani aicināja par kostīmu mākslinieci savām izrādēm. Viņš teica – filmējoties “Uzbrukumā slepenpolicijai”, esot brīnījies, kā esmu spējusi saģērbt visu to cilvēku masu, kas filmā darbojas. Man sevišķi mīļas ir viņa izrādes “Zaļā zeme”, “Zvejnieka dēls”, “Indriķa hronika”.
Režisors Boriss Frumins “Ģimenes melodrāmā” filmēja Krievijas pirmā lieluma zvaigzni Ludmilu Gurčenko un pusaudzi Valēriju Karginu, vēlāko baņķieri. Viņš tolaik dzīvoja Vecrīgā mājā, kur bija mana mākslinieka darbnīca, no sava loga varēju redzēt, kā Valērijs vakaros pilda mājasdarbus. Borisu Fruminu vēlāk satiku Ņujorkā, kur ciemojos pie draudzenes keramiķes Mārītes Laiviņas. Sarunāties ar Borisu Fruminu ir bauda, viņš ir ārkārtīgi erudīts un dziļš kino cilvēks, ne velti viņš tagad ir režijas profesors Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā. Toreiz Ņujorku paguvu apskatīt tikai pavirši. Ceru, ka drīz tas izdosies pamatīgāk, jo mana mazmeita Elizabete Kovaļcuka mācās čellu un gatavojas savai karjerai Ņujorkā. Jau pašlaik viņai ir darba līgums Disneja kompānijā. Elizabete spēlē čellu mūziklā “Skaistule un briesmonis” un nepārtraukti dodas viesizrādēs uz Dienvideiropu un Austrumu zemēm.
Brīnišķīgs bija filmas “Akmeņainais ceļš” tapšanas laiks. Tā atkal bija sadarbība ar manu mīļo režisoru Rolandu Kalniņu. Šajā filmā iepazinos ar Andreju Žagaru. Viņš ir ārkārtīgi interesanta, neiedomājami harismātiska, radoša un enerģiska personība. Kad Andrejs Žagars bija LNO direktors, veidojot kostīmus operai “Bohēma” un baletam “Amerikānis Parīzē”, atcerējos gadus, kad Andrejs tikko no Cēsīm bija pārcēlies uz Rīgu. Sava dzīvokļa viņam vēl nebija, īrēja istabu. Bet Andrejs ir ļoti saviesīgs, bijām sadraudzējušies, un savas jubilejas ar daudziem ciemiņiem viņš svinēja manā dzīvoklī Blaumaņa ielā. Tie vienmēr bija ļoti interesanti pasākumi. Pēc vienas lielas balles, ciemiņi ir aizgājuši, un esam palikuši – es, mana meita Anna, Andrejs un milzīgs daudzums netīru trauku. Andrejs teica: meitenes, ejiet gulēt, es visu novākšu un traukus nomazgāšu! Nākamajā rītā tiešām viss bija tīrs un kārtīgs. Jautāju Andrejam, kā viņš to dabūjis gatavu. Salicis trauku grēdas vannas istabā vannā un nomazgājis. Man tas nekad nebūtu ienācis prātā.
Manai mammai bija teiciens, kas mani pavada visu mūžu, – “Viesis mājās, Dievs mājās”. Andrejs saka: “Svētku nebūs, ja paši tos nerīkosim.” Viņam svinēšanas izdevās lieliski. Paldies Andrejam, ka manā Blaumaņa ielas dzīvoklī ir viesojušies tik daudz interesantu cilvēku gan no Rietumiem, gan Austrumiem.
