Kino, cilvēki, laiks zelta vērtībā. Saruna ar kostīmu mākslinieci Ievu Kundziņu 0
Kas nosaka cilvēka likteni? Tikai daži pagrieziena punkti. No bēgļu gaitām Vācijā kopā ar vecākiem viņa atgriezās Rīgā. Uzšuva draudzenei zaļu samta kleitu… un kļuva par kostīmu mākslinieci Rīgas kinostudijas 33 filmām. Viņas veidotajos tērpos aktieri mīl un cieš arī vairāk nekā 100 teātra izrādēs. Dzīves stāsta turpinājumā IEVA KUNDZIŅA atklāj vēl dažus mirkļus no aizraujošās kostīmu mākslinieces dzīves.
Aktrišu kaprīzes
Jo vairāk režisors atklāj savas ieceres, jo man vieglāk strādāt. Vispatīkamākā sadarbība bijusi ar Rolandu Kalniņu filmās “Elpojiet dziļāk”, “Karalienes bruņinieki”, “Ceplis”, “Trīs dienas pārdomām”,”Akmeņainais ceļš”, “Ja mēs visu to pārcietīsim”, “Rūgtais vīns”. Rolands Kalniņš izstāsta katra personāža biogrāfiju – kur dzimis, kur skolojies, kāpēc nonācis tādā situācijā, kādi ir nākotnes plāni, un tu it kā ieej šajos notikumos un attiecībās. Kad uzzīmētās skices akceptējis režisors, klāt bīstamais moments – vai kostīmi patiks arī aktieriem.
Skaidrs, ka viņiem kaut kas var nepatikt. Tā gadījās jau manā pirmajā filmā “Noktirne”. Francūzietes Ivetas lomā uzaicināja poļu aktrisi Polu Raksu. Ārzemju aktrise – pirmo reizi Rīgas kinostudijas vēsturē! Valdīja viegls satraukums. Toreiz interneta nebija, pa pastu man atsūtīja Polas Raksas auguma izmērus. Kad viņa atbrauca, viss bija sagatavots tērpu uzlaikošanai. Taču Pola Raksa man atklāja, ka viņai nepatīk melna krāsa. Vai melna mētelīša vietā viņai nevarētu būt tumši zils, jo melnbaltā filmā tik un tā tas izskatīsies melns. Bet citu tērpu es vairs nevarēju atļauties uzšūt, jo nebija ne laika, ne naudas. Tomēr skandāls neizcēlās.
Tādu reiz piedzīvoju teātrī. Alfreda Jaunušana iestudētā komēdijā divām padzīvojušām kundzēm vajadzēja izskatīties nedaudz groteski. Un režisors vēlējās, lai viņu kleitas būtu gaišās krāsās – dzeltenā un rozā. Viena no aktrisēm bija šokā, gāja runāties ar režisoru un teātra direktoru. Bet neviens nepiekāpās. Aktrise divus gadus ar mani nesarunājās. Nu jau atkal sveicināmies. Kad satiekamies bērēs vai kādā priecīgākā notikumā, parunājamies par dzīvi, bet to gadījumu mēs nepieminam.
