Kinostāsta “Blakus” aktieris Āris Matesovičs: “Ja visiem ir kaut kas topā, tad es daru otrādi!” 0
Jauno aktieri Āri Matesoviču (27) plašāka sabiedrība iepazina mūslaiku kinostāsta “Blakus” galvenajā lomā – romantiskā tandēmā ar aktrisi Antu Aizupi. Savukārt teātra cienītāji Āra talantu novērtē uz dažādu teātru skatuvēm – pašlaik aktieris ir viens no teātra trupas “Kvadrifrons” radošajiem dzinējspēkiem. Tikmēr televīzijas skatītāji ievērojuši Āra spēlētā Harija atbruņojošo smaidu TV3 seriālā “Viss pa jaunam”. Un tas vēl nav viss – šobrīd motobraukšanas cienītāji dažādās sociālās platformās var sekot līdzi raidījuma “1836 enduro kilometri” jaunākajai sezonai, kurā aktieris apceļo Latviju motocikla seglos! “Man vienmēr bijis simts interešu – tas ir mans spožums un posts,” par sevi smejot, saka Āris. Laikā, kad teātra izrādes no skatītāju zālēm pārceļas uz ekrāniem, notiek šī saruna ar aktieri par “Dekamerona” lasīšanu ārkārtējā situācijā, par kino un motociklu kaislību, kā arī par to, kur pazudusi aktiera bārda!
Citā notikumu scenārijā mēs droši vien runātu par “Kvadrifrona” un jūsu spēlētā Roberta uznācienu Nacionālajā teātrī, kur dienu pirms ārkārtējās situācijas pasludināšanas notika Džeinas Ostinas darba “Lepnums un aizspriedumi” pirmizrāde.
Tā pirmizrāde bija mazliet sirreāla. Teātra direktora uzruna pēc pirmizrādes bija zīmīga – viņš aicināja šodien ballēt, cik ir iekšā, jo rīt uz darbu vairs nenākam. Mēs tās nosaucām par dzīrēm mēra laikā. No vienas puses, ir sajūta, ka jāsvin, bet reizē tu saproti, ka, bāc, rīt otras izrādes vairs nebūs. Priecājamies, ka paspējām, bet ir arī skumji, jo, kā zināms, izrādes mirst, ja tās neiespēlē. Tev tik tikko ir tā garša – tūlīt spēlēsim, tūlīt aizies, iekustēsies, un… viss.
Esot uz Nacionālā teātra skatuves, repertuāra teātra režīmā, nepiezagās doma, kā būtu teātra štatā?
Pieredze Nacionālajā teātrī ir ļoti laba, pēc “Asins kāzām” man šī ir jau otrā reize. Tā, protams, ir stabila sistēma, laikā mēģinājumi, konkrētība. Tomēr tikpat ātri tas var apnikt, varbūt pat kļūt vienmuļi. Ja esi topa aktieris, tu, iespējams, pat neredzi dienas gaismu – no rīta ielien melnajā četrkantīgajā kastē un visu dienu no tās īsti neizej, no rīta mēģinājumi, vakarā – izrāde. Katrai lietai ir savi plusi un mīnusi. Ņemot vērā šā brīža situāciju, skaidrs, ka štata aktieri ir kaut kādā ziņā finansiāli drošākā situācijā, bet reizē nedrošība varbūt dod citu stimulu – domāt, prātot, kā darīt un kā būt.
Kas notiek šobrīd, kad izrādes atceltas?
Lielākoties esmu laukos, jo tur sajūta ir daudz drošāka. Vienubrīd šķiet, tas viss ir joks un nedaudz pārspīlēti, bet reizē skaitļi aug un tad šķiet, ka, ja Rīga ir tas perēklis, tad labāk prom no tās.
Ja esi kaut kur laukos, viens pats mežā, tad sajūta ir kaut kādā mērā drošāka.
Darbi jau neapstājas.
Jūs lasāt “Dekameronu” interneta video!
Jā, tā bija “Kvadrifrona” ideja, jo šķita, ka nekā atbilstošāka šai situācijai nevar būt. Sagadījās, ka arī Gundars Āboliņš bija iedomājies tieši to pašu, un man jāpiekrīt izteikumam, ko smejot saka mana mamma – “great minds think alike” (lielie prāti domā līdzīgi). Mums vienkārši ir cits formāts, tekstus lasa nevis viens, bet dažādi cilvēki. Protams, manā gadījumā šis projekts ir laikietilpīgs process, jo atbildu par video izveidošanu. Mobilais internets laukos ir izaicinājums, aktieri sūta video – tajos kaut kas ir jānogriež, jāieliek kāds pigors, kāds “Kvadrifrona” vienradzis (teātra simbols. – A. K.), saliec titrus, bildes. Beigās attopies, ka tev ir vēl viens pilna laika darbs.
Teātri klātienē aizstāt, šķiet, nav iespējams.
Skatoties izrādi klātienē, tu tomēr kaut kādā mērā pats esi operators. Tu varbūt netiec pie aktiera tuvplāna, sēžot 34. rindā, tomēr vari izvēlēties, uz ko skatīties. Tikmēr mājās kāds paralēli staigā, ēd popkornu, tev zūd pacietība, tu vari izslēgt. Tad šķiet, ka labāk teātrī paciest kādu ieklepošanos, bet būt spiests rāmi noskatīties visu. Tomēr daudzi ir priecīgi, jo šī ir arī iespēja redzēt, kas citādi nebūtu iespējams, – laukos pēkšņi ir pieejama kaudze JRT izrāžu. Tomēr jāatzīst, ka es pats nekad neesmu varējis noskatīties teātra izrādi ekrānā. Jā, arī mēs “Kvadrifronā” filmējam izrādes, taču tas vienmēr ir bijis ar praktisku nolūku sūtīt tās kādam festivālam. Mūziku var klausīties mājās, bet ar teātri tomēr ir citādi. Arī spēlēt izrādi tukšai skatītāju zālei un kamerai ir jocīgi – abpusējā saikne tomēr rada šā pasākuma dzīvību.
Pirms kāda laika izmēģinājāt būt kameras otrā pusē – studējāt operatoros. Kāds bija vilinājums šai lietai?
Ik pa brīdim sev pārmetu, ka neesmu līdz galam teātrī, bet, no otras puses, man patīk, ka esmu mobils un varu reaģēt arī šajā situācijā un varu darīt jebko – arī iet un špaktelēt sienas, ja vajag. Bet video lieta sekoja manai kaislībai pret kino. Vienmēr ir gribējies tajā būt. Ja ne kā aktieris, tad vismaz iemēģināt roku kā operatoram. Jau ļoti sen esmu kaut ko filmējis, fotoaparāts vienmēr ir līdzi. Kad mēs vēl nebijām “Kvadrifrons”, bet vienkārši draugi, kas dažādās vietās spēlē izrādi “Trīs stāsti”, vienmēr ņēmu savu kameru – kaut ko filmēju, kaut ko samontēju. Neviens neprasīja to darīt, vienkārši bija interesanti. Kādā brīdī nonācu pie tā, ka gribu to mācīties. Bija iespēja, tiku budžetā. Pēteris Krilovs toreiz brīdināja – ja mēģināsi nosēdēt uz diviem krēsliem, tas neizdosies. Un viņam izrādījās taisnība. Stājoties iekšā, nebija sajūtas, ka esmu piepildīts kā aktieris, bet tad pēkšņi uzradās paralēli divas izrādes, un sapratu – pabeidzu godam pirmo semestri un atvados no mācībām. Video lietas turpinu – pašmācības ceļā.
Studijas operatoros sakrita ar filmas “Blakus” uzņemšanu?
Tas bija mazliet vēlāk. Jau biju pamācījies. Viena no filmas producentēm, Alise Rogule, mani tolaik noskatīja Vladislava Nastavševa “Cerību ezerā” un otra, Alise Zariņa, – “Melnajā spermā” Ģertrūdes ielas teātrī. Uzaicinājums filmēties bija tāds mazs sapņu “uzrāviens”. Sekoja turpinājums seriālā “Viss pa jaunam”, taču tur apstākļi ir citi. Atceros, ka centos mācīties tajā brīdī, kad tika uzņemta filma – vēroju, kā strādā operators Jānis Andrejevs. Komanda bija ļoti profesionāla un entuziasma pilna, neraugoties uz mazo budžetu. Galvenais, ko sapratu, – atrašanās filmēšanas laukumā man ir tīrā bauda!
Starp citu, kur palikusi Āra kinoaktiera vizītkarte – izteiksmīgā bārda?
Jā, tā ir pazudusi. Liela daļa šajā laikā bārdas ir sākuši audzēt, bet es vienmēr esmu mēģinājis iet pret spalvu.
Ja visiem ir kaut kas topā, tad es daru otrādi.
Bet, nē, patiesībā tas nav iemesls. Īstenībā bija kāds kino projekts, kurš šobrīd ir “uzkāries” – bija jāsaprot, vai es varētu spēlēt 19 gadus vecu jaunieti. Ir jātur īkšķis, lai šis ārprāts beigtos un mēs ātrāk tiktu pie idejas realizācijas. Šobrīd izmisīgi cenšos atgriezties pie bārdas, jo ir sajūta, ka daļa no manis ir pazudusi.
Iespējams, filma “Blakus” daudziem bija pirmā satikšanās ar jums kā aktieri. Kādas pēdas filma atstājusi jūsu dzīvē?
Jā, filma ir neklasiska, jo te latvietis neiet pret kalnu, necieš, viņam nesnieg sniegs sejā un neviens uz viņu nešauj. Protams, mūsu kino vajag arī šo skarbo perspektīvu, bet ir vajadzīgs arī kaut kas dzīvespriecīgāks un jestrāks. Mazliet kultivēt arī pozitīvismu, citādi ir risks kļūt pārāk drūmiem un pelēkiem, palikt cietējiem un apspiestajiem.
Manā dzīvē pavisam vienkārši mainījies ir tas, ka ir vēl lielāka vēlme būt kino. Filmējot “Blakus”, bija samērā īss filmēšanas periods. Sapratu, ka mazliet trūkst prakses un pieredzes, jo tas ir pilnīgi citādi nekā uz teātra skatuves.
Daudziem aktieriem pirmais spilgtākais darbs uzliek zīmogu visai tālākajai karjerai –piemēram, pēc inerces skatītāji uzlūko jūs un Antu Aizupi kā ekrāna pāri, kaut citos projektos satiekaties citās lomās.
Tas priekšstats par mums kā kino pāri varbūt būs līdz kādam nākamajam darbam. Abi spēlējam jaunajā Vladislava Nastavševa izrādē “Te sākas nakts” Ģertrūdes ielas teātrī. Skumji, ka nospēlējām divas vai trīs izrādes un visu “iesaldējām”, kas šādai sarežģītai izrādei nenāk par labu. Tā ir izrāde, ko kāds varbūt uztvers kā šokējošu, tā nav izklaide, te ir nedaudz jāpadomā un jāaizdomājas.
Un pieļauju, ka tieši seriāli ir tie, kas uzliek zīmogu aktieriem. Atceros, savulaik, kad man piedāvāja būt “UgunsGrēka” pēdējā sezonā, es ļoti domāju par to, kā nu būs.
Jo mēs visi studiju laikā negribējām būt Leoni no “Ugunsgrēka”. Bet tad, kad tev pienāk šī izvēle, tu saproti, ka tas ir darbs – vēl viena iespēja nopelnīt sev maizīti.
Tas, vai loma atstāj zīmogu, manuprāt, ir atkarīgs no paša aktiera. Ja viņš paliek tas pats Harijs Poters vai Kaspars no filmas “Blakus”, tad viņš tāds arī paliek. Ja kāds manī redz Kasparu no “Blakus”, forši – es par to priecājos. Esmu vēl jauns aktieris, un man vēl ir iespēja parādīt sevi.
Bez cerības nebūtu viegli izturēt laiku, par kura beigām nekas nav zināms. Kāda ir jūsu optimisma recepte?
“Galaktikas ceļvedī stopētājiem” ir labs padoms – tikai bez panikas! Man pašam tādas krīzes pārvarēšanas receptes īsti nav. Iespējams, vienkārši vajag mēģināt darīt to, kas patīk. Varbūt saņemties kaut kam, ko vienmēr esi vēlējies.
Varbūt esi gribējis rakstīt grāmatu – tad piesēdies un uzraksti pirmo nodaļu. Varbūt pēc tam saburzīsi un izmetīsi, bet vismaz būsi pamēģinājis.
Skaidrs, daudziem šobrīd ir jāskolo mājās bērni, jātaisa pusdienas un reizē jābūt sapulcē, un tas ir ārprāts. Bet varbūt šajā trakumā tomēr var kaut kā veltīt laiku sev un pāris stundas dienā ļauties kādai savai kaislībai. Man liekas, šajā laikā ir svarīgi nepārmest sev. Sarunās ar sevi pats mēģinu sev to atgādināt. Un mēģinu veltīt šo laiku saviem hobijiem.
Motociklu pavasara sezona ir sākusies!
Jā, tā man ir riktīga kaislība. Tepat laukos atdzīvināju no ziemas miega savu motociklu, kamēr pārējie divi pagaidām stāv pie omes un vēl gaida savu laiku, kad šis ārprāts norimsies, jo negribas pakļaut omi Covid-19 riskam, tāpēc ieturu distanci un ar omi tikai sazvanos.
Tikmēr šobrīd internetā nonākuši jaunās “1836 enduro kilometri” sērijas, kam var sekot līdzi, sēžot mājās. Andris Pikāns, loģistikas uzņēmuma “Kurbads” vadītājs un kaislīgs motobraucējs, jau kādu laiku apceļo Latvijas robežas, to visu filmējot, un pirms gada aicināja pievienoties tādā braucienā. Viņi kultivē ideju, ka šeit, pie mums, arī ir ļoti skaisti, ka ir ko apskatīt, vajag tikai doties ārā. Vienu tādu posmu, sešas vai septiņas dienas pagājušajā vasarā, sēdāmies uz močiem. Mums bija tikai mugursomas, pirmajā dienā salijām līdz ādai, bet tā jau bija daļa no piedzīvojuma. Ja nepārsprāgs riepa, nenokritīsi – tu neko neatcerēsies.
Motocikli nav vienīgais hobijs?
Ir vēl viens, pavisam svaigs hobijs – mācos lidot ar droniem. Nevis ar tādiem, ko var nopirkt veikalā, bet tādiem, ko varu uzbūvēt pats.
Vajag īpašas brilles ar lielām antenām, kurās tu izskaties pēc lielas vaboles – tajās tu skaties, kur atrodas drons, – tāds gaisa ceļojums pirmajā personā.
Ja gribi, vari piedalīties sacensībās. Pats lodēju vadiņus, un ir liels gandarījums, kad beigās saslēdz to visu kopā un nekas neaizdegas. Tā ir mana konstruktīvā mehāniskā puse, kas ik pa brīdim parādās.
Ja šajā pavasarī, vasarā būs jāatgriežas teātrī, ir gatavs plāns?
Katrā ziņā “Kvadrifrons” neapstāsies. Mēģināsim kaut vai eksistēt mūsu mājaslapas platformā un komunicēt ar skatītājiem. Ir grūti paredzēt, kā cilvēki reaģēs uz teātri. Droši vien būs tādi, kas būs nocietušies, bet būs arī tādi, kas vēl baidīsies un arī nevarēs atļauties tādu “ekstru” kā teātris. Droši vien mūs vēl gaida kāds “zems punkts”, bet būs jāmēģina kaut kā no tā izkārpīties, vienam otru atbalstīt. Tikmēr pērkam Latvijas gurķus un zemenes, kā saka, paturam visu ģimenē. Šajā gadījumā – ģimene ir visa Latvija.
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
“Kvadrifrona” izrādē bērniem “Perturbons” par manu varoni saka – viņš ir priecīgs, atsperīgs un stingrs, un viņam ir patīkami pieskarties. Priecīgs un atsperīgs patiešām atbilst, mēģinu saglabāt sevī bērnu un nelaist iekšā pieaugušo skumjas, kas lāgiem piezogas.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez kafijas un bez brokastīm. Galvā iesēdies mammas teiktais – tev nebūs spēka visai dienai, ja nebūsi paēdis brokastis.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Katra jauna loma, katra jauna izrāde. Noteikti arī mūsu “Kvadrifrons”.
Labākā izklaide?
Kino piedzīvojums. Man ir grūti apraudāties uz skatuves, bet mēdzu to darīt kinoteātrī. Motocikli – vējš ausīs un tu domā tikai par ceļu.
