Kinorežisors ar matemātiķa talantu. Saruna ar psiholoģiskā trillera “Bezvēsts pazudušās” režisoru Vladu Kovaļovu 3
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izklaides platformā “Tet+” pirmizrādi piedzīvojusi Latvijas daudzsēriju filmas – psiholoģiskā trillera “Bezvēsts pazudušās” – otrā sezona. Tā atgriež skatītāju tumšu noslēpumu apvītajā Mēronas muižā, iesaistot elpu aizraujošos notikumos – jauns žurnālists Toms ierodas mazpilsētā, lai iepazītu vietu, kur reiz zaudējis savu ģimeni, bet nokļūst traģisku un šokējošu notikumu epicentrā.
Kā rodas tumšu noslēpumu pilnie stāsti, un kā tos iemiesot filmēšanas laukumā? To pirmoreiz intervijā stāsta “Bezvēsts pazudušo” režisors un otrās sezonas scenārija autors VLADS KOVAĻOVS.
Daudzsēriju filmas pirmā sezona kino stāstā iedzīvināja jaunās rakstnieces un kino producentes Leldes Kovaļovas debijas romānu “Bezvēsts pazudušās”, ko 2019. gada nogalē klajā laida izdevniecība “Latvijas Mediji”. Romāna kino versija kļuva par plašāku debiju seriālu žanrā arī jaunajam režisoram, scenāristam un Leldes vīram Vladam Kovaļovam, kurš pirmās sezonas stāstam radījis aizraujošu turpinājumu sešās sērijās. Līdz šim Vlada kinorežijas kontā ir vairākas īsfilmas, tostarp filmas “Šāviens” un “Aborts” (2013), kas saņēmusi balvu par labāko scenāriju prestižajā režisora Aleksandra Sokurova kinofestivālā Sanktpēterburgā.
Vlad, vispirms gribu pajautāt – kā nākas, ka līdz šim esi piesardzīgi turējies malā no intervijām, lai gan kino jomā darbojies jau labu laiku?
V. Kovaļovs: Pēc dabas neesmu publisks cilvēks. Savu vietu redzu, uzņemot kino – rakstu scenārijus, esmu filmēšanas laukumā, man patīk montāžas process.
Jāpavaicā, vai interese par kino tev bija pirms vai pēc tam, kad iepazinies ar sievu, kino producenti, un izveidojās jūsu radošais tandēms?
Interese par kino man ir kopš pašas bērnības. Kopš septiņu gadu vecuma nešaubījos, ka nodarbošos ar kino. Graujošu iespaidu uz manu pasaules redzējumu 1997. gadā atstāja togad iznākusī filma “Titāniks”, ko noskatījos kopā ar tēti toreizējā kinoteātrī “Pionieris” – tas bija mans pirmais kino apmeklējums, un biju šokēts! Līdz tam biju skatījies tikai televīziju, padomju laiku multenes un kaut ko tamlīdzīgu, bet tur – kaut kas tāds! Šķiet, nedēļu pēc tam staigāju kā apmāts, it kā būtu atklājis jaunu visumu.
Sapratu, ka gribu būt šajā kino visumā. Tolaik man nebija ne jausmas, kas ir režisors vai operators, bet man patika viss – filmēšana, aktierspēle, skaņas…
Tad nebija interneta, jūtūba, kuros kaut ko varēja uzzināt par kino profesijām, kā tagad. Lasīju avīzes, intervijas. Vēlāk reizēm nočiepu vecāku videokameru, skraidīju pa dzimtās Bolderājas ieliņām un filmēju kopā ar draugiem. No vietējā repera ieguvu labas kvalitātes mikrofonu – staigāju pa mežu, jūrmalu, ieskaņoju visu, ko vien varēju. Tas man atklāja jaunu pasauli, jo ar neapbruņotu ausi skaņas nedzirdam, piemēram, skudru rosīšanos. Biju iemīlējies visā, kas saistās ar kino, un kādā brīdī sapratu, ka gribu būt šā procesa diriģents.
Skolojies režijā?
Starpposmā vispirms kļuvu par jūrnieku, kuģa mehāniķi – jūrskola ir turpat Bolderājā, turklāt jūrnieki bijuši visa mana ģimene. Patiesību sakot, jūrniecība mani interesēja tikai kā veids, lai sapelnītu naudu kino studijām Maskavā vai Pēterburgā. Tad nejauši izlasīju, ka Latvijā ir jauna audiovizuālās mediju mākslas programma augstskolā “RISEBA”, un nolēmu negaidīt.
Strādāju Bolderājas ostā, kritu uz nerviem biedriem, jo staigāju apkārt, filmēdams viņus uz katra soļa. Studijas ļāva satikt tādus pašus ar kino saslimušos kā es – tiku pie filmēšanas tehnikas, veidojās komanda. Tomēr sevi uzskatu par autodidaktu, jo nebiju priekšzīmīgs students, lekcijas mani ne pārāk interesēja, taču tur bija iespēja beidzot tikt pie filmēšanas tehnikas, un to pilnā mērā izmantoju.
Kino studijās satiki Leldi, savu nākamo sievu un radošo partneri?
Bijām vienā studiju grupā – ieraudzīju viņu jau pirmajā dienā. Nodomāju, skaista meitene, bet tad piegāju klāt un sapratu, ka viņa nesaprot ne vārda krieviski, bet man, augot Bolderājā, kur 90 procenti iedzīvotāju runāja krieviski, līdz tam vienīgā vieta, kur mācīja latviešu valodu, bija latviešu valodas stunda skolā.
Valodas barjera man un Leldei īpaši netraucēja, un kopš tā laika latviski runāju krietni labāk, lai gan valodas ir mana vāja vieta – esmu drīzāk matemātiķis. Sākumā gadu draudzējāmies, gājām uz kopīgām ballītēm, kurās sapņojām par kino taisīšanu. Daudzi “aizballējās”, bet man gribējās tiešām kaut ko izdarīt kino laukā. Sapratu, ka Lelde domā līdzīgi – pamazām šī sapratne pārauga attiecībās. Kopā veidojām studiju mājas darbus un izveidojām arī pirmo īsmetrāžas filmu “Aborts”.
Smaga tēma pirmajai filmai.
Tā bija Leldes ideja, jo pats par šādu sievišķīgu tēmu nebūtu uzdrīkstējies runāt. Lelde atšķirībā no manis ir ļoti emocionāla, un viņu var ietekmēt pat niecīgākais impulss, ikdienas iespaids. Atceros, kādu dienu viņa pārnāca no poliklīnikas, degošām acīm stāstot par sievietēm, kas gaida rindā pie ārsta. Uzrakstīju scenāriju, nofilmējām pašu spēkiem, pats iegādājos kameru, pat nepieaicinot operatoru. Esmu pārsteigts, ka šobrīd filmai “YouTube” ir 15 miljoni skatījumu.
Ceļš uz seriālu “Bezvēsts pazudušās” esot ildzis sešus gadus. Lelde esot rakstījusi grāmatu, tad tu – scenāriju, pēc kura viņa vēlāk radīja jaunu grāmatu, viņas debijas romānu.
Pirms sešiem gadiem Leldei bija ideja par stāstu, kurā būtu mistisku notikumu apvīta māja. Sēdējām, mētājām idejas, likām kopā kaut kādu sižeta skeletu, bet vēlāk uzrakstīju sinapsi seriālam, bet plašāks scenārijs tapa pirmajai sērijai. Bijām iecerējuši projektu īstenot Krievijā, jo tam vajadzēja lielus līdzekļus. Nofilmējām pilotsēriju – līdzekļus tai meklējām gadu, darbs bija pamatīgs.
Tomēr beigās neatradām kopīgu valodu ar otru pusi un projekts tika iesaldēts, tas bija mūs nogurdinājis. Filmējām īsfilmas, darījām ko citu. Kādā brīdī Lelde tomēr teica – šis stāsts ir tik labs, negribu, ka tas pazūd, – rakstīšu par to grāmatu, un Leldes romāns kļuva par visa šī stāsta restartu.
Kad pirmoreiz izlasīju Leldes grāmatu, sapratu, ka no mana stāsta tur palikušas tikai detaļas, lielākoties tas bija viņas skatījums, pilnīgi atšķirīgs.
Kāpēc gribējāt filmēt Krievijā? Turienes kino industrija solīja lielāku vērienu?
Ja nebūtu Leldes, droši vien būtu devies turp, jo nav nekāds noslēpums, ka tur ir kino industrija, turklāt jūtos brīvi tajā valodas laukā. Tomēr šeit ir mana sieva, te svinējām mūsu kāzas, te piedzima mūsu dēls, mēs esam šeit, un arī seriāla ideja pēc ilgiem gadiem īstenojās tieši šeit, Latvijā. Acīmredzot kāds tur augšā tā bija nolēmis, un man par šādu likteņa pavērsienu ir liels prieks.
Seriāls ir īpašs žanrs, kurā, nav noslēpums, jādomā par to, kā noturēt skatītāja interesi līdz katrai nākamajai sērijai.
Ļoti gribētu kaut kad nofilmēt arī pilnmetrāžas filmu, taču man ļoti patīk šie garie stāsti, ko var iemiesot tieši seriālā. Nav svarīgi, vai tas ir seriāls vai filma – par to, lai skatītājs neizslēgtu televizoru vai neizietu no kinozāles seansa vidū, ir jādomā jebkurā dramaturģiskā žanrā. Arī rakstniekam jānotur lasītāja uzmanība līdz pēdējai lappusei.
Patiesībā es sevi uzskatu ne tik daudz par stāstnieku, bet drīzāk par matemātiķi vai tehniķi. Scenāriju nereti redzu nevis kā stāstu vai sižetu, bet kā formulu vai ģeometrisku figūru. Neesmu izņēmums – arī “Titānika” režisors Džeimss Kamerons pēc izglītības ir inženieris. Līdzās radošajam lidojumam ir jābūt šai shematiskajai redzei, citādi nonāksi haosā.
Kāds ir kino, kurš patīk tev pašam?
No Latvijas pēdējo gadu filmām patika “Kriminālās ekselences fonds”, kurā spēlē arī Andris Daugaviņš. Priecājos, ka viņš ir arī starp “Bezvēsts pazudušo” otrās sezonas aktieriem. Šajā filmā ir spilgts un specifisks latviešu humors – kaut kas starp krievu un eiropiešu melno humoru, ļoti aizraujoši.
Pēdējā laikā ir maz laika skatīties kino, ļoti baidos izniekot laiku, ja trāpīsies kaut kas slikts.
Man tuvs ir Gaja Ričija rokraksts – viņa angļu, nevis Holivudas versija. Arī Kventins Tarantino. Krievijā – Aleksejs Balabanovs (filma “Brālis” u. c.). Kad nofilmēju savu īsfilmu “Šāviens”, komentāros daudzi saskatīja līdzību ar Ričiju vai Tarantino, lai gan pats par to nedomāju, vienkārši filmēju tā, kā man patīk. Nav izslēgts, ka mīļu režisoru rokraksts nofiksējas galvā un kādā brīdī kļūst par tevi pašu.
“Bezvēsts pazudušo” otrajā sezonā esi gan scenārija autors, gan režisors – šoreiz stāsts radies no jauna, ne pēc iepriekš rakstītas grāmatas motīviem. Tad te būs jāmeklē kāds Tarantino piesitiens?
Atklāti sakot, kad filmējām pirmo sezonu, domas par turpinājumu otrajā sezonā nebija, taču, noslēdzot pirmo, šī ideja piezagās. Biju dilemmas priekšā – vai nu likt treknu punktu šim stāstam, vai tomēr atstāt atvērtas kādas sižeta līnijas, un tā arī izdarījām, iemetot pāris sēkliņu, kuras varētu audzēt tālāk, un izrādījās, ka tas bija pareizi.
Nekā no Tarantino vai Ričija gan te nebūs, “Bezvēsts pazudušās” ir pavisam cits žanrs. Lelde pirmajā sezonā izstāstīja savu stāstu, bet es rakstīju savējo, lai gan tas atkal norisinās Mēronas muižā un tajā figurē jau zināmie varoņi, bet, protams, ir arī jauni. Būs pavisam negaidīti notikumu pavērsieni.
Cik ļoti tu un Lelde ietekmējat viens otru, strādājot tandēmā?
Mums ir kopīgi projekti, bet nav tā, ka esam kopā visu laiku. Godīgi sakot, mēs tiekamies visai reti. Reizēm man jautā, kā ir strādāt kopā ar sievu filmēšanas laukumā. Patiesībā tad, kad filmējam, redzu viņu divreiz dienā – dzerot rīta kafiju un vakarā pēc filmēšanas.
It kā esam vienā projektā, bet mums ir ļoti atšķirīgas darba sfēras, viņa ir producente, es – režisors, un mums neiznāk būt kopā. Es filmēšanas procesā vairāk laika esmu kopā ar operatoru un pārējo komandu. Vairāk sadarbojamies brīdī, kad rodas idejas.
Kad rakstu scenāriju, Lelde reizēm iemet pa idejai, kas bieži izrādās itin labas. Viņa taču ir arī rakstniece, un vienmēr esmu gatavs viņu uzklausīt. Protams, esam vīrs un sieva un vienmēr izsakām kādus viedokļus par otra darbiem.
Lelde reizēm ir ļoti nepieciešams cenzors, jo, iespējams, bez viņas mani stāsti būtu vēl melnāki, jo mēdzu aizrauties un šaut pār strīpu kā tāds jukušais profesors.
Sākumā par viņas aizrādījumiem mazliet saspurojos, bet pēc zināma laika redzu, ka viņai bijusi taisnība. Mūs kā pāri labi raksturo senā paruna par vīru kā galvu un sievu kā kaklu, kas visu pagriež īstajā virzienā.
Protams, brīžos, kad viens vai otrs no mums raksta, ir jāsaprot, ka nevajag traucēt. Rakstīšana ir grūts process, vismaz man, lai gan daru to jau sen. Reizēm, lai rakstītu, noīrēju namiņu mežmalā pie jūras – arī “Bezvēsts pazudušo” scenārijs pagājušajā pavasarī tapa šādi. Leldei tas ir pilnīgi pretēji – viņai patīk troksnis un publika, var mierīgi rakstīt arī kafejnīcā.
Slepkavības, intrigas, tumši pagātnes noslēpumi, mistika – tevi interesē cilvēka dvēseles tumšā puse?
Jā, man tas ir interesanti. Man nav pārāk interesanti pozitīvi varoņi, un katram no mums taču ir savi dēmoni. Pat galvenais varonis, izmeklētājs Konstantīns, ir it kā pozitīvs tēls, bet arī viņam ir savas problēmas, piemēram, alkoholisma dēļ pazaudējis sievu. Arī dzīvē nekas nav vienkārši, tajā neatradīsi simtprocentīgi labus cilvēkus.
Seriāla varoņiem ir dzīvē noskatīti prototipi?
Domāju, ka katrs rakstnieks dzīves laikā, īpaši tad, ja dzīvo pilnasinīgi, ir kā sūklis, kurš sevī kā ūdeni savelk situācijas, cilvēkus, stāstus, dzīvi. Ja kāds šo sūkli izspiež uz balta papīra, tur var atrast ļoti daudz. Varbūt tev pašam šķiet, ka raksti no pilnīgas nulles, bet tavos stāstos gribot negribot nonāk tevis paša pieredze.
Varu teikt, ka “Bezvēsts pazudušajās” vismaz piecdesmit procentiem varoņu ir prototipi, kurus, protams, esmu kā plastilīnu salipinājis pēc sava prāta.
Jau seriāla reklāmas rullītī ir negaidīts pavērsiens – mazpilsētā darbojas noslēpumaina reliģiska sekta – šai sižeta līnijai arī ir kāds vēsturisks prototips?
Tā ir pilnībā izdomāta sekta, tomēr, ja kāds vēlēsies, iespējams, saskatīs atsauksmes uz kaut ko pazīstamu. Man patīk manās filmās vietām izmētāt mazus noslēpumus, mājienus. Kāds atradīs mājienu, piemēram, izlasot kādu vārdu no otras puses, cits saskatīs kādu citu atsauksmi vai mīklu.
Jaunam režisoram bez pieredzes, lai viņa pirmajā daudzsēriju filmā strādātu ar Latvijas labākajiem aktieriem, vajadzīga drosme un ambīcijas.
Laikam esmu mazliet bezkaunīgs. Jau tad, kad filmējām seriāla pilotsēriju, toreiz ar nosaukumu “Mālpils”, uzrunāju Krievijas kinozvaigzni Viktoriju Isakovu. Tagad, to atceroties, pats esmu pārsteigts, cik es, vēl tikko students, biju traks, to uzdrošinoties.
Toreiz biju ar viņu kā apsēsts, biju gatavs braukt uz Maskavu un gaidīt pie viņas durvīm.
“Bezvēsts pazudušo” gadījumā varbūt palīdzēja arī tas, ka vienkārši meklēju izcilus profesionāļus, neraugoties, kāda mēroga zvaigzne katrs no viņiem būtu. Nedomāju par to, ar kādām slavenībām strādāju.
Lielākā daļa izgāja nopietnu aktieru atlasi jeb kastingu, un varu teikt, ka aktieru sastāvs ir vienkārši nepārspējami profesionāļi – šajā ziņā esmu ārkārtīgi laimīgs. No agrākās pilotsērijas filmā pārceļoja tikai divi aktieri – Jana Herbsta un Henrijs Arājs.
Šķita, ka visgrūtāk būs atrast aktieri Pāvela lomai – mums ļoti laimējās, ka atnāca Niklāvs (Kurpnieks), trāpīgāk nevarēja būt. Ilgi meklējām aktrisi Agneses (Meronas muižas īpašnieka sievas) lomai, līdz iepazināmies ar Kristīni Nevarausku – trāpīts desmitniekā.
To, kā mums gāja otrās sezonas filmēšanas procesā, varēs redzēt īpaši izveidotā aizkadru filmā, ko varēs noskatīties “Tet+” uzreiz pēc tam, kad iznāks pēdējā sērija.
Kā izturies pret kritiku un atzinību?
Mierīgi.
Neviens kritiķis nepārspēs interneta komentētājus. Jau sen esmu uzzinājis par sevi visu – kas esmu un kur man jābūt.
(Smejas.) Ja kritika ir pamatota, man pat ir interesanti, tomēr tas nenozīmē, ka es visus ieteikumus ņemšu vērā.
Šobrīd seriālu kritika ir fragmentāra, jo Latvijā nav tādas žanra industrijas, kas liktu radīt arī kritiķu ģildi. Tomēr ir skaidrs, ka kino nav matemātika, kur vienmēr divi plus divi būs četri, kino ir māksla. Nosēdini piecus skatītājus, un katram būs savs vērtējums.
Ja raustīsies līdzi katram viedoklim, zaudēsi savējo. Lielākais pārsteigums pēc pirmās sezonas bija, ka lielākajai daļai skatītāju seriāls patika.
Kā turpināsies tavs kino stāsts? Neesi domājis, ka varētu strādāt arī ar kāda cita autora scenāriju?
Man ir interesanti filmēt tos stāstus, ko pats gribu izstāstīt. Redzu sevi kā režisoru – scenāristu. Rakstīšanas procesā patiesībā jau rakstu mizanscēnās, redzu katru detaļu. Tā izpaliek arī savu ideju skaidrošana kādam citam. Šobrīd palēnām gatavojamies nākamajam projektam.
